Romāna Lejas kunga atmiņas par bērnību Jelgavā

Lai gan bija kara laiks, Līgo svētkus (Jāņus) tomēr svinējām. Vienu gadu es, māte un tēvs kopā ar paziņām braucām ar kuģīti uz Kalna Lediņiem. Tur tika noorganizēta svinēšana un teātra izrāde. Izrādes laikā uznāca spēcīga lietusgāze ar pērkonu un zibeni. Skatuve bija uzbūvēta kā liela māja ar salmu jumtu, un mēs, skatītāji, glābdamies no lietus, visi saskrējām uz skatuves. Lietus ilgi nevilkās, aizgājām uz savām vietām, un aktieri turpināja izrādi. No rīta gaismiņā braucām atpakaļ uz Jelgavu.
1944. gadā līgošana tika organizēta pils salā aiz kanāla, pļavā. Lai piesaistītu jelgavniekus, tika atvests alus un siers. Par taloniem deva puslitru alus un 50 gramu siera. Jelgavnieki bija sanākuši diezgan daudz un sametušies daudzās kompānijās. Ugunskurus kurināt neļāva kara laikā. Bet galvenais bija izziņots, ka noteiktā laikā tiks parādīts, kā dzēst degbumbas. Driksas otrā krastā uz kuģīšu piestātnes (tagad starp skolu un tirgu) tika uzstādītas garas ugunsdzēsēju trepes. No tām arī meta bumbas, bet tās neaizdegās, domājams, augstums bija par mazu vai nekrita uz gala. Sanākušie vīri smējās: ar tādām bumbām Jelgavai neko nepadarīs! Tā pierunāja nelaimi, kas vēlāk ar Jelgavu notika. Tad viens vīrs ar lielu āmuru uzsita bumbai pa galu, un tā aizdegās. Lielas dzirksteles (apmēram viena divu metru augstumā) kaisījās uz visām pusēm. Iepriekš bija sagādātas smiltis un ūdens muca. Tad pieskrēja vīrs ar dzelzs lūkšām garos kātos, satvēra to bumbu un iemeta ūdens mucā. No mucas šļakstījās ūdens un cēlās tvaiks, bet dzirksteļu neko daudz nebija. Kad aizdegās cita bumba, tai vairāki vīri ar lāpstām bēra virsū smilti, pēc laiciņa tā arī nodzisa. Kad sāka palikt tumšs un nekā interesanta vairs nebija, gājām mājās.