Satikties pēc uzvaras – sveikiem un veseliem

Brauciena piezīmes ceļā uz Ivanofrankivsku Ukrainā

Ivanofrankivskas centrā kancelejas preču veikalā nopirku divdesmit A4 lapas (tās tirgoja pēc skaita). Pārdevēja, saprotot to, ka esmu atbraucējs, jautāja: “Vai jums šeit nav bail?” Atbildēju ar pretjautājumu: “Bet vai jums ir bail te dzīvot?” Pārdevēja noklusēja, šķita, ka tikko manāmi pasmaidīja. Torīt kārtējo reizi Ivanofrankivskā bija skanējušas gaisa trauksmes sirēnas. Taču no tiem tūkstošiem raķešu un aviobumbu, kas ir nogalinājušas un ievainojušas cilvēkus Ukrainas valsts kontrolētajā teritorijā, Ivanofrankivskas apgabalā pašā kara sākumā ir nokritušas mazāk par desmit. Tomēr droša sajūta nevarēja būt arī šeit, Ukrainas rietumos. Cilvēki runāja, un Ukrainas mediji raksta par aizturētajiem Krievijas artilērijas un raķešu uguns koordinatoriem, arī par diversantiem, kas ir darbojušies Ukrainas valsts kontrolētajā teritorijā. Tomēr nevienu pretinieka “neredzamās frontes” pārstāvi nemanīju.
“Kāpiet ārā! Un ar mantām”
Sevišķi šajā ziņā modras bija lauku tantes vecumā ap sešdesmit septiņdesmit. Šo atziņu ieguvu, piedodiet, pats izdarot pārkāpumu satiksmes autobusā mājupceļā Ukrainas beidzamajā posmā starp Ļvivu un Rava-Rusku, kuras nomalē atrodas Polijas robežas šķērsošanas punkts (kopš jūlija Rava-Ruska ir arī Jelgavas novada sadraudzības pašvaldība). Proti, īsi pirms Ukrainas atstāšanas nodomāju, ka varētu no autobusa loga nofotografēt unikālās barikādes – ugunspunktus. Tādas bija redzamas daudzviet – gan pilsētās, gan pie katra kaut cik lielāka Piekarpatu ciema. Izskatījās, ka barikādes bija tapušas varbūt pat pirmajās stundās pēc Krievijas armijas iebrukuma – grēdās sakrauti smilšu maisi, dzelzsbetona bloki – interesantas konstrukcijas. Tā, autobusā pajautājis viedokli blakussēdētājai, patīkamai dāmai ap trīsdesmit, vēl Ļvivas robežās sāku fotografēt. Tūlīt autobusa salonā no aizmugurējā sola skaļi atskanēja iebildumi, kuru doma bija: ar kādām tiesībām viņš to dara! Tūlīt jau telefonu noliku – ja nedrīkst, tad nedrīkst! Tomēr ar to incidents nebeidzās. Apmēram pēc stundu ilga brauciena, kad līdz Rava-Ruskas pilsētiņai bija palikuši pāris kilometri, pie kārtējām barikādēm, kurās turklāt bija cilvēki, autobuss piepeši apstājās. Iekāpa bruņotu Ukrainas karavīru patruļa un pārbaudīja dokumentus. Te pēkšņi balsis no autobusa pēdējā sola pacēlās ar jaunu spēku: “Lūk, viņš fotografēja barikādes!” “Kāpiet ārā!” to jau teica karavīri. “Ar mantām!” skarbi piemetināja iepriekš laipnais šoferis.
Pēc kādas pusstundu ilgas pārbaudes kontrolpunktā mani tomēr palaida. Mantu apskati veica ne vairs bruņotie puiši, kas pārbaudīja dokumentus autobusā, bet augstākstāvošs civilās drēbēs tērpts inspektors. Visbeidzot, izmantojot savas pilnvaras, viņš mani iesēdināja vieglajā automašīnā, ar kuru vienatnē Polijas robežpunkta virzienā brauca kāds solīds un mazrunīgs mācītājs.