Skolā pamanītam jābūt katram bērnam

• ”JELGAVAS Centra pamatskolas direktore Agita Ozoliņa pie pašas jaunieveduma – “runājošās sienas”.

Jelgavas Centra pamatskolas direktores Agitas Ozoliņas abi telefona numuri, ieskaitot mobilo, mācību iestādes mājaslapā pamanāmi gandrīz vai paši pirmie, redzamībā un nozīmīgumā vienādojoties ar skolas logo un saukli. Izpaliek klasiskā skrollēšana pavisam lejup vai administrācijas kontaktinformācijas meklējumi pa visu vietni, tā parasti atrodot tikai tālruņu numurus kabinetos. Pusotru stundu ilgajā sarunā skolas direktores kabineta durvis paveras vismaz desmit reizes, tajās parādoties arī skolēnu sejām. Ar sirsnīgu radīšanas prieku viņa stāsta par jauno Jelgavas Centra pamatskolas krāsaino, ērto un viegli pārskatāmo mājaslapu, skolēnu skapīšiem, kā arī rāda savā skolā daudz ko citu, kas atšķiras no citur redzētā.

Pedagoģe kopš bērnības

Pirmie Agitas Ozoliņas audzēkņi bija brāļi un viņu draugi, jo bērnībā viņas mīļākā spēle bija “skolās”. Viņa allaž pati to noorganizēja, pati bija skolotāja un mācīja matemātiku un glītrakstīšanu.

“Izbaudu jebkuru laiku, kurā dzīvoju,” teic direktore, atceroties arī skolas vasaru darbu par bērnudārza audzinātāju jau no 6. klases. No skolās tolaik obligātā mācību kombināta piedāvājuma viņa izvēlējās šūšanas un modelēšanas profesiju, jo pārējās bija jau zināmas vai nelikās interesantas, un ar vidusskolas izcilības diplomu devās studēt uz Politehnisko institūtu (tagad Rīgas Tehnisko universitāti), lai kļūtu par šūto izstrādājumu tehnoloģi.

“Es ļoti gribēju kļūt par skolotāju jau no agras bērnības, taču 11. klasē skolas mācību pārzine man pateica, ka tādi kā es nedrīkst būt pedagogi. Tas pamatā bija par manu aizrautību un aktivitāti, zināmā mērā dullumu, pusaudža protestiem, taču to sapratu tikai vēlāk. Toreiz nopietni un sāpīgi uztvēru viņas vārdus, kuri man iemācījuši neaplauzt spārnus nevienam bērnam vai jaunietim,” stāsta Agita Ozoliņa.

Šūšanas tehnologiem tolaik mācīja arī daudz fizikas, teorētiskās mehānikas, rasēšanas, pat celtniecību, savukārt izvēles priekšmetos Agitai par lielu prieku bija apgūstama arī pedagoģija. Augstskolas diplomdarbu, kā jau visi tolaik, viņa rakstīja ar roku, turklāt krievu valodā, kas Agitai nebija spoža. Sekoja darbs Dobeles sadzīves pakalpojumu šūšanas cehā, vēlāk izveidojot pašai savu šūšanas ateljē Naudītē. Modelēt un šūt tērpus viņai brīvajā laikā joprojām ļoti patīk un padodas, tāpat kā makšķerēt un cept kūkas.

“Neesmu cilvēks, kas var nosēdēt mierā”

Pirmais Agitas Ozoliņas darbs skolā bija mājturības skolotāja un pašas brīvajā laikā apgūto deju mācīšana svaigi uzceltajā Naudītes skolā 1991. gadā. Pēc tam viņai tur piedāvāja mācīt angļu valodu, kuras apgūšanas procesā viņa atklāja, ka striktais iedalījums humanitāro un eksakto zinātņu skolēnos ir mīts. Viss atkarīgs no vēlēšanās iemācīties. “Angļu valodu mācījos pašas radītā formātā, caur shēmām un tabulām, kā īstens eksaktais cilvēks. Līdz ar to jau kā skolotāja varēju viegli saprast un rast pieeju bērniem, kuriem valodas mācīšanās ir nesaprotama un grūta,” stāsta Agita. Viņa Latvijas Universitātē ieguva gan angļu valodas skolotājas, gan pilntiesīgas pedagoģes kvalifikāciju, vēlākajos gados Liepājas Universitātē – profesionālā maģistra grādu izglītībā.

“Naudītes skolā, kur biju arī mācību pārzine, mēs bijām jauni un labā nozīmē traki, darījām lielas, labas, radošas lietas, būtībā jau tad izglītošanas procesā izmantojot “Skola 2030” kompetenču pieeju. Skolā strādāja lieliska komanda, pirmie Latvijā sākām rakstīt projektus un piedalīties “Comenius” un “Erasmus” programmās, ar pašu automašīnām dodoties pieredzes apmaiņas braucienos uz Bulgāriju, Itāliju un citur,” tā Agita Ozoliņa. Ar smaidu viņa atceras, ka pats pirmais projekta apstiprinājums 1999. gadā uz Naudītes skolu tika atsūtīts pa faksu itāļu valodā, kurā neviens nesapratis ne vārda. Tomēr saviem spēkiem tikuši galā gan ar to, gan daudz ko citu.

Kad Naudītes skolu slēdza, jo skolēnu bija palicis ļoti maz, Agita sāka katru darbdienu, tāpat kā tagad, braukāt no mājām Dobelē uz darbu Jelgavā, sākumā Amatu skolā, vēlāk Jelgavas Valsts ģimnāzijā. Un, viņai par pārsteigumu, abās šajā skolās tehniskais nodrošinājums tad bijis daudz vājāks nekā ar starptautisko projektu līdzekļiem labi aprīkotajā Naudītes skolā laukos. No 2017. līdz 2022.

gadam paralēli skolotājas un jau arī skolas direktores darbam Agita Ozoliņa bija projekta “Skola 2030” eksperte – tālākizglītības kursu programmu veidotāja un vadītāja, atzīstot to par izcili vērtīgu laiku gan pašas izaugsmei, gan to kolēģu iepazīšanai, kuriem šos gadus vadīja profesionālās pilnveides mācības.

Darba laiku neskaita

Lai gan Agita Ozoliņa ir labos draugos ar tehnoloģijām un pati sevi dēvē par saaugušu ar datoru, kovida pandēmijas laikā arī viņai tā bijis par daudz, bet šis laiks ļāva izvērtēt prioritātes. Pēc attālinātajām mācībām atgriežoties Jelgavas Valsts ģimnāzijas klasē, viņa saprata, ka ir gatava pārmaiņām un vēlas ko vairāk un radošāku par angļu valodas skolotājas un brīvprātīgas starptautisko projektu vadītājas darbu. 2021. gada jūnijā, uzvarot vakantā amata konkursā, viņa kļuva par Jelgavas Centra pamatskolas direktori.

“Sākums nebija viegls, trūka daudzu pedagogu, kolektīvs vēlējās pārmaiņas, bet, kā jebkurš, baidījās no tām, piedzīvoju daudzas stresa izraisītas bezmiega naktis. Tikai pēc pusgada te sajutos pietiekami droša un stipra, lai saviem vietniekiem beidzot iedotu viņu darba aprakstus, kurus biju jau izsapņojusi, stājoties darbā,” atceras Agita Ozoliņa. Pirmā direktores gada noslēgumā skolā jau bija visi pedagogi, kaut arī daudzi tomēr aizgāja strādāt citur. “Nebaidos zaudēt cilvēkus, jo nevienam nevajag mocīties, esot, kur nepatīk,” uzskata direktore, piebilstot, ka skolas kolektīvā jūtas lieliski, jo ir izveidota uzticama, saliedēta un darbspējīga vadības komanda un ļoti labs kolektīvs, nav bijusi neviena diena, kad uz darbu negribētos nākt.

Jelgavas Centra pamatskolā Agitas Ozoliņas vadībā notikušas lielas izmaiņas, jo viņa skolu pamatā redz kā iekļaujošu un mūsdienīgu vidi, kurā pamanīts un uzklausīts ir ikviens bērns, kura ir skolēnu drošās un ērtās otrās mājas un viss notiek interesanti, draudzīgi, cilvēcīgi un uz katra audzēkņa unikālās personības attīstību virzoši. Jau piepildīts ir viņas sapnis par plašu un dzīvīgu skolas bibliotēku, kurā uzturas cilvēki un notiek pasākumi. Pēdējā pusgadā vien jaunajā skolas bibliotēkā notikuši 23 pasākumi. Visi pateicoties bibliotekāru Irinas Šancevas un Rudītes Stalidzānes iniciatīvai, darbīgumam un cilvēkmīlestībai.

Veiksmīgi noris abpusēji ieinteresētu attiecību veidošana ar skolēnu vecākiem. Direktore iedibināja tradīciju un to turpina joprojām – reizi divās nedēļās vai biežāk, ja tas nepieciešams, viņa raksta vēstules vecākiem e-klasē, informējot par paveikto un gaidāmajiem pasākumiem. Nereti nākas rakstīt arī par problēmām, ar kurām skolā sastopas, aicinot vecākus iesaistīties problēmu risināšanā, pārrunājot ar bērniem dažādas situācijas.

Lielu uzmanību direktore velta skolas kolektīva veidošanai, tiek svinēti kolektīva, arī visas skolas svētki, organizētas kopīgas ekskursijas, kurās piedalās gan pedagogi, gan darbinieki. Lai skola kļūtu patiešām iekļaujoša, liela nozīme ir skolēnu un vecāku līdzdalībai, skolas pasākumu un priekšnesumu radīšanā arvien vairāk un radošāk iesaistot pašus audzēkņus un vecākus.

Lai skolā attīstītu starptautiskās sadarbības pieredzi, direktore kopā ar kolēģiem plāno un darbojas “Erasmus+” projektos. Šajā mācību gadā skolotājiem ir iespēja doties pie sadarbības partneriem vērot mācību stundu un skolas darba organizāciju, kā arī apmeklēt tālākizglītības kursus ārzemēs “Erasmus+” projektā, savukārt sākumskolas skolotājām, darbojoties “Nordplus” projektā kopā ar partneriem Igaunijā un Lietuvā, attīstīt skolēnos domāšanas stratēģijas.

Šobrīd notiek skolas sporta laukuma un ēdināšanas bloka pārbūve, otrajā gatavojoties mūsdienīgam skolēnu pašapkalpošanās risinājumam. To gaidot, skolas jaunieši direktorei jau teikuši, ka nu te būs pavisam kā ārzemēs – gan katram savs skapītis, gan pusdienās varēs pats ielikt šķīvī, ko grib.

Direktore darbā allaž ir pirms astoņiem un aiziet teju pēdējā, visu šo laiku esot pieejama ikvienam skolēnam, kuri nu jau labi zina, ka, pastāstot par kādu pārkāpumu vai vienkārši ieejot pie direktores dalīties ar sev svarīgo, varēs tikt ne vien pie dzirdīgām ausīm, bet arī pāris konfektēm. Audzēkņu kārtība un disciplīna šajā skolā ir vienlīdz svarīga kā iejūtīga un mīloša attieksme pret viņiem.

“Skolā patlaban esmu izcilas profesionāļu komandas vadītāja. Mums trūkst vienīgi strādātgriboša psihologa, kurš izjustu skolas dinamiku un būtu gatavs iesaistīties tās procesos. Esmu sevi šeit atradusi! Skolā esmu te un tagad, allaž pieejama ikvienam,” stāsta Agita Ozoliņa, apstiprinot, ka darba stundas neskaita. “Esmu aizrautības, pārsteiguma izjūtu un jaunievedumu cilvēks, man vajadzīga attīstība, radīšana, arī ieraudzīt sava darba rezultātus, kurus šajā skolā nu jau redz un apstiprina arī audzēkņu vecāki,” tā direktore.

Vaicāta par iespējamajiem nākamajiem izaicinājumiem, jo nav taču mierā sēdētāja, Agita Ozoliņa pārliecinoši teic, ka Jelgavas Centra pamatskolā līdz viņas spēju un intereses griestiem un garlaicīgai rutīnai, kad viss kārtībā, vēl ejams ļoti tāls ceļš. Savu profesionālo nākotni viņa noteikti vēl daudzus gadus redz šeit pat.

Kolēģes acīm

Kā savas skolas direktori redz viņas kolēģe, skolotāja? To jautājām Jelgavas Centra pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotājai Jana Mackēvičai.

Lūk, viņas atbilde: “Mūsu skolas direktore Agita Ozoliņa savu iespēju robežās cenšas padarīt skolas dzīvi krāsainiem notikumiem un izjūtām piepildītu. Notiek viesmākslinieku un pašu skolēnu priekšnesumu koncerti, pedagogi projektu ietvaros var doties pieredzes apmaiņā uz ārzemēm, plaši un daudzveidīgi svinam Skolotāju dienu. Direktore cenšas ieviest skolas dzīvē jaunas vēsmas, ko pati redzējusi citās skolās gan Latvijā, gan ārzemēs, piemēram, aktīvāku skolotāju sadarbību mācību jomās un lielāku skolas atbalsta personāla līdzdarbību skolas dzīvē. Direktorei noteikti rūp, lai visi skolā būtu laimīgi, tomēr laimes izpratne jau katram cilvēkam ir nedaudz atšķirīga. Katrai rīcībai, viņasprāt, jābūt jēgpilnai un ar tālejošu, redzamu atgriezenisko saiti.

Ja pietrūkst skolotāju, psihologu vai citu speciālistu, Agita meklē un atrod strādāt gatavus cilvēkus, dodot ikvienam iespēju pamēģināt sēt graudus plašajā izglītības laukā. Priecājos, ka direktore rūpējas arī par skolas saimnieciskajiem darbiniekiem, tostarp apkopējām un dežurantēm, arī šie cilvēki kopā ar kolektīvu piedalās visos skolas pasākumos un ekskursijās. Viņi šogad tika pie savas atpūtas telpas, un plānos ir arī skolotāju istabas izveide. Pagaidām pedagogi savu brīvo laiku skolā pavada bibliotēkā.

Ja vien ir laiks, direktore uzklausa ikvienu jebkurā jautājumā, viņas kabineta un sirds durvis ir atvērtas. Viņā labi sadzīvo emocionalitāte un prāts, tas vērojams gan e-pastu vēstulēs skolēnu vecākiem un kolēģiem, gan sarunās. No Agitas Ozoliņas var mācīties prasmi sazināties ar skolēniem un viņu vecākiem korekti, bet vienlaikus nezaudējot emocionālo saikni.

Agita gan vizuāli, gan saturiski atbilst skolas vadītājas tēlam, un tas viņai izdodas. Skolēniem direktore ir īpaši mīļa, jo allaž uzklausa un savā kabinetā pacienā ar gardām konfektēm.”

• VĒRTĪBU KOKS, kura lapās katra klase kopīgi izspriedusi un uzrakstījusi, ko skolēniem nozīmē un kā viņi īsteno kādu no skolas vērtībām.

• “SKOLĀ mācās 867 audzēkņi un ļoti trūkst telpu. Raudāju no prieka dienā, kad pašvaldība piešķīra 60 tūkstošus eiro individuālo skapīšu iegādei, jo skolēnu garberobes vietā nu ir jaunā bibliotēka. Bija tik aizkustinoši redzēt, kā bērns, kuram nu skolā ir pašam sava privātā telpa, kaut tikai skapītis, uzreiz pēc tā ierādīšanas lepni ieliek drošībā tikko iegādāto dzēriena bundžiņu un bulciņu,” stāsta skolas direktore.
  FOTO: SARMĪTE VUCĀNE

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas” #SIF_MAF2023