Gaitis Grūtups
Spītējot vējam un lietum, 25. martā pie represēto pieminekļa Svētbirzē pulcējās vairāk nekā simts jelgavnieku, kā arī Jelgavas novada patriotu. Sanākušos uzrunāja politiski represēto apvienības “Staburadze” dalībnieks Arnis Maldups, kas kopā ar vecākiem un māsu vēl zīdaiņa vecumā 1949. gada 25. martā no Lizuma pie Gulbenes tika izvests uz Sibīriju, no kurienes atgriezās pēc deviņiem gadiem.
“Mūsu senči izveidoja Latvijas valsti, kuru pēc piecdesmit okupācijas gadiem mūsu paaudzei bija lemts atgūt. Tagad mums ir šī valsts. Mums nav jākaro, un ļoti ceru, ka arī nebūs, jo šodienas ļaunums tiks apstādināts,” uzrunas ievadā sacīja A. Maldups. Un tad akcentēja: “Bet mums ir cita ļoti nozīmīga problēma. Tā ir latviešu izbraukšana labākas dzīves meklējumos. Šodien ārpus Latvijas dzīvo 380–400 tūkstošu latviešu izcelsmes cilvēku. Pēc 1990. gada Latviju ir pametuši aptuveni 200 tūkstoši.” Tālāk runātājs citēja nesen lasītu viedokli, kas būtu jādara, lai aizbraukušie atgrieztos un katram būtu drošība par savu nākotni. “Pirmais nosacījums – korupciju visos valsts līmeņos pielīdzināt valsts nodevībai. Otrais – noteikt trīs visaugstāk apmaksātās profesijas, un tās būtu – militāristi, skolotāji un mediķi. Trešais – pats svarīgākais: strādāt, strādāt un vēlreiz strādāt!” uzsvēra A. Maldups. Sapulcējušos vārdā viņš nodeva Jelgavas domes priekšsēdētāja vietniecei Ritai Vectirānei patriotisku plakātu “Saglabāsim senču izcīnīto, mums dāvāto Latviju!”. “Staburadzietis” piebilda, ka varbūt savās domās ir naivs, tomēr, viņaprāt, ar šādiem plakātiem, ja tos novieto skolās un klasēs, var veicināt patriotismu.
Pašvaldības pārstāve R. Vectirāne minēja statistikas datus, ka 1949. gada apcietinājums un deportācija skāra 26 jelgavniekus, vairāk nekā astoņsimt Jelgavas novada iedzīvotāju un vairāk nekā četrdesmit tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. “Mēs nevaram pagriezt vēstures ratu atpakaļ, bet ir ļoti svarīgi, ka mēs spējam šo atmiņu, šos šausmu stāstus paturēt, mācīties un nepieļaut. Mums visiem šķiet, ka šī nežēlība nekad nevar atkārtoties. Bet diemžēl mūsdienās vairāk nekā divdesmit tūkstoši Ukrainas bērnu ir deportēti uz Krieviju. Un tikai par četriem simtiem ir ziņas, ka tie ir atgriezušies. Par daudziem jo daudziem nav nekādu ziņu. Tātad cilvēks un cilvēka dzīvība nav nekādā vērtē mūsu kaimiņvalstī,” skumji secināja R. Vectirāne. Uzrunas nobeigumā mēra vietniece novēlēja: “Lai krīzes situācijās mēs spējam nostāties cits citam blakus un būt droši, ka mūsu vidū nav nodevēja. Lai mums visiem spēks, izturība, ticība sev un savai valstij!”
Starp pasākuma dalībniekiem bija arī politiski represēto tuvinieki. Tūrisma speciālistes Inas Jurģes vecāki Marianna un Gunārs Baloži centušies nākt uz politiski represēto piemiņas pasākumiem, tagad, kad vecāki ir aizsaulē, pastāvīgi nāk viņa. “Tēvu kā septiņpadsmit gadu vecu jaunekli par to, ka bija racis vāciešiem tranšejas, apcietināja jau 1945. gadā. Visu mūžu viņš pārdzīvoja, ka dēla dēļ vecākus izsūtīja 1949. gadā. Tēvs manu mammu satika Sibīrijā, Omskas apgabalā, kad bija atbraucis apciemot savus vecākus,” stāstīja I. Jurģe.
Piemiņas pasākumu vadīja pašvaldības iestādes “Kultūra” darbinieks Gundars Caune, tautas dziesmām to rotāja koris “Balti”.
1949. gada marta deportācijas bija Padomju Savienības okupācijas iestāžu veikta masveidīga Baltijas valstu iedzīvotāju izvešana uz attāliem PSRS apgabaliem. Deportēti tika vairāk nekā 90 000 Baltijas valstu iedzīvotāju. Cilvēkus izsūtīja, pamatojoties uz sarakstiem, kurus apstiprināja savienoto republiku ministru padomes. Tādējādi 28,6% no represētajiem bija bērni līdz 16 gadu vecumam.
Izpētīts, ka toreiz no Latvijas tika izsūtīti 42 149, no Lietuvas – 31 917, no Igaunijas – 20 713 cilvēki. Par deportāciju iemeslu pirmkārt tika uzskatīta sekmīga “kulaku” zemnieku saimniecība un atbalsts nacionālajiem partizāniem.
FOTO: GAITIS GRŪTUPS
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas” #SIF_MAF2023
Reklāma