Starp simtiem graudzāļu

Kamēr līkumo pa vienjoslas lauku ceļu un iebrauc no pirmā skata parastā lauku sētā ar ābelēm, grūti iedomāties, ka tūliņ ieraudzīsi iespaidīga izmēra graudzāļu dārzu, kurā aug kā sīciņi grīšļi, tā gigantiskas miskantes. Redzot Benitas Branaburgas kopš 90. gadu beigām veidotās kolekcijas lielo dobi, puķmīlim nekas cits neatliek kā izdvest – cik skaisti!
Jaunsvirlaukas pagasta Ozolos augošās tūkstošos skaitāmās augu kolekcijas sākums bija 1991. gads, kad tika atgūta zeme un Benitas un viņas vīra Induļa rīcībā nonāca septiņi hektāri zemes. Vienā daļā, kas pagājušā gadsimta 30. gados bija piemājas teritorija, joprojām aug to laiku ābeles. Bet tur, kur bija pliki kolhoza lauki, tagad aug Induļa koki un Benitas graudzāles un puķes. Pa šiem gadiem dārzs ir saaudzis un sakuplojis, turklāt praktiski viss ir pašu audzēts.
Indulis ir mežinieks, beidzis Latvijas Lauksaimniecības universitāti.
Benita ir ķīmiķe un 10 gadu nostrādāja “Kalsnavā”. Kad vīrs izveidoja stādaudzētavu “Ozoli”, arī Benita tajā tika iesaistīta. Izrādījās, ka ķīmijai ir daudz kopīga ar augu audzēšanu – nu kaut vai latīniskie nosaukumi vai tas, ka arī ar augiem jābūt precīzam, kārtīgi jānoskaidro tā izcelsme. Klausoties Benitas stāstu par graudzālēm, nepārstāj brīnīties, kā var atcerēties nosaukumus divās valodās, tad vēl izstāstīt, kas kuram augam patīk, turklāt paturēt prātā, cik gara izaug katra no neskaitāmajām graudzālēm.
Maza dobe nepiestāv
Lēmums par puķu un graudzāļu dārza veidošanu tika pieņemts pagājušā gadsimta 90. gadu beigās. Tas uzreiz nonāca pilnā Benitas pārziņā. Te jāpiebilst, ka Benita arī šobrīd graudzāles un ziedus apkopj viena pati. Arī toreiz, kaut atradās pavisam citā Ozolu teritorijas daļā, tā nebija kaut kāda sīka puķdobīte. Benita smej, ka tik lielai lauku sētai tak nepiestāv maza dobe. Jau tolaik bija skaidrs, ka būs arī graudzāļu kolekcija. Un tā tas aizgāja. Augu kļuva arvien vairāk. Un kolekciju papildināja arvien vairāk dažādu retumu.