Stils un mode cauri laikiem

“Sieviete – dabas pēdējais vārds un pirmais smaids. No sievietes nopūtām radās dzeja, no viņas balss – mūzika, un viņas kāju iemītās pēdās izauga puķes,” ar šīm rindām Starptautiskās sieviešu dienas mēnesī sarunu vakaru par svārku, brunču un lindraku modi cauri gadsimtiem iesāk ventspilniece muzejpedagoģe Ilva Buntika. Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torņa konferenču zālē interesenti gan klausījās muzejpedagoģes stāstījumā, gan izmantoja iespēju nofotografēties ar atvestajiem aksesuāriem.

Kas tad īsti ir mode? Vienkārši skaidrojot, tā ir noteikta apģērba forma, bet stils ir dažādu tērpu elementu raksturīgo formu apvienojums.

Tērpu mode gadsimtu gaitā ir ļoti mainījusies, un par to var spriest, apskatot senus mākslas darbus, gleznas un fotogrāfijas. Iespējams, arī mūsdienās uzņemtās fotogrāfijas kādreiz kalpos par vēstures liecībām, pētot modes vēsturi.

No kreklveida tunikām līdz krinolīna romantikai

Jau no Senās Mezopotāmijas laikiem vīrieši valkāja gurnu apsējus jeb svārkus, ko gatavoja no kažokādām. Arī Senajā Ēģiptē izmantoja dažādus gurnu apsējus, kurus kopā saturēja josta, bet šumeri nēsāja mūsdienās pazīstamos zvanveida svārkus. Seno romiešu mode bija kreklveida tērpi – tunikas un togas. Šajā laikā sieviešu un vīriešu apģērbs daudz neatšķīrās. Turpmākajos gadsimtos mode pamazām mainījās. Viduslaikos ģērbšanās stilu stipri ietekmēja baznīca, kas nozīmēja, ka ķermenis vairs nedrīkst būt atkailināts. Augstdzimušo tērpi stipri atšķīrās no vienkāršo ļaužu apģērba, viņi pie grezniem audumiem tikt nevarēja. Bagātību noteica arī svārku apakšējās daļas krokas – bagātākie varēja atļauties vairāk nopirkt audumu, tāpēc kroku arī bija vairāk.

Muzejpedagoģe uzsver, ka ne jau vienmēr svārkus valkājušas tikai dāmas, ar ķeltu svārciņiem staigājuši arī 16. gadsimta dižciltīgie karavīri, jo tie bija gana ērti, skraidot pa kalnainu apvidu. Ķeltu svārki atšķīrās pēc krāsu salikuma un rūtiņu rakstiem, to bija ap 700 – katrai dzimtai savi.

Kuplie svārki, kas veidoti ar stīpu palīdzību, pirmo reizi radās Spānijā, un to dēvē par manierisma modi. Šādu svārku nēsātājām bija jāvalkā korsete, kas bija dažādas formas. Zem svārkiem vilka vairāku kārtu apakšsvārkus, kas ejot radīja kraukšķošu skaņu. Tomēr viskuplākie svārki vēsturē bija krinolīns, kas veidoti uz metāla stīpu konstrukcijas, un to vēsture aizsākās 1830. gadā. Krinolīns Viktorijas laikmetā bija svarīgs garderobes elements, kas apliecināja tā nēsātājas sociālo statusu. Ar krinolīna nēsāšanu saistītās problēmas un neērtības tika uz nebēdu pārspīlētas un parodētas dažādos tolaik populāros satīriskos rakstos. Kaut arī krinolīns bija apjomīgs, aizņēma daudz vietas un sagādāja neērtības pārvietojoties un sēžot, tas tomēr bija daudz vieglāks un staigājot ērtāks nekā daudzās apakšsvārku kārtas, kas tika izmantotas iepriekš. “Krinolīnu var uzskatīt par visaromātiskāko sieviešu tērpu visos laikos, jo safrizētās un sapostās dāmas ar kuplajiem svārkiem un saulessargiem, pastaigājoties parkā, vienmēr izskatījās īpaši valdzinoši un skaisti,” atzīst Ilva Buntika.

Tērpi mainās līdzi laikam

19. gadsimta 80. gados, kad karietes nomainīja jau modernāki pārvietošanās līdzekļi, mainījās arī mode. Ar kupliem svārkiem iekāpt vilcienā nebija iespējams, un to saprata arī modes mākslinieki, tāpēc piedāvājums strauji mainījās. Modē nāca jauns siluets ar tā saucamo turnīra konstrukciju, kas akcentēja un palielināja tikai svārku mugurpusi. Tievie vidukļi, kurus ieskāva korsete, joprojām saglabājās. Jaunais siluets atgādināja smilšu pulksteni jeb divus smailēs savienotus trijstūrus. Tērpu modi krasi ietekmēja amerikāņu grafiķis Čārlzs Dens Gibsons. 1890. gadā viņš radīja ilustrāciju tēlu – “Gibsona meiteni”. Tērpiem bija raksturīgas lielas “jēra cisku” (gigot) piedurknes un augsta matu sasuka jeb Gibsona meitenes matu mezgls. Gibsons sieviešu apģērbā ieviesa vīrieša apģērba detaļas – žabo, kaklautus, kaklasaites un lentes, ar kurām papildināja blūzes. Gibsona meiteņu stilu pārņēma aktrises, piemēram, Mērija Pikforde un citas slavenības.

Muzejpedagoģe uzsver, ka vēsturiski modes dizaineri vairāk bijuši vīrieši. Viens no tādiem – anglis Čārlzs Frederiks Vorts, kurš pirmais savam radītajam apģērbam sāka šūt klāt zīmola etiķetes un izgudroja modes skates. Tātad bez viņa, iespējams, mums nebūtu šovu vai zīmolu apģērbu. Vorta pirmā modele bija viņa sieva, kura arī visvairāk popularizēja vīra radītos tērpus, parādoties ar tiem saviesīgos pasākumos.

Turnīra modi pamazām nomaina jūgendstila modes posms, kad svārki kļuva šaurāki, bez paplatinātās aizmugures, bet modē joprojām saglabājās šaurās un ciešās korsetes. Šajā laikā arī svārki kļuva platāki un ieguva A veida siluetu. Vēlāk atgriezās šaurās piedurknes, kas reizēm plecu daļā bija platākas. Svārki ieguva trompetes formu, no gurniem līdz ceļgaliem esot ļoti šauriem, bet zemāk kļūstot platākiem.

Sākoties velosipēdu ērai, popularitāti ieguva bikšu svārki jeb blūmeres. Sieviešu vidū tās kļuva par sava veida riteņbraucēju formas tērpu. Bikšu garums tika saīsināts, lai atrastos tieši zem ceļgala, bet zeķes valkāja virs apakšstilba. Savukārt kleitas pamazām zaudēja savu šauro vidukli un guva taisnāku siluetu ar plandošu apakšdaļu, kas deva iespēju baudīt deju priekus.

Modes dizaineri pārsteidz ar jauniem tērpiem

Popularitāti arvien vairāk ieguva modes žurnāli, kas ļāva izvēlēties sev piemērotus tērpus. Modes pasaulē sevi pieteica Koko Šanele (Coco Shanel), kas pretēji citiem modes māksliniekiem savus tērpus veidoja vienkāršus, ērtus un nepiespīlētus – tādus, kas labi izskatītos ne tikai modelēm, bet gan glaimotu ikvienas sievietes augumam. Viņa savos tērpos atteicās no mežģīņu kalniem, korsetēm, rišām un volāniem, tā vietā nāca vienkāršas, elegantas līnijas un uzkrītošas rotas. Viņa ir pazīstama arī ar saviem divdaļīgajiem kostīmiem, kuriem noteikti vajadzēja nosegt sievietes ceļgalus. Koko Šanele bija tā, kas ieviesa modē tā saukto mazo melno kleitiņu, kas bija apbrīnojami daudzpusīga un noderīga kā dienas, tā vakara pasākumiem kopā ar pieskaņotiem aksesuāriem. Tā dažādās interpretācijās tiek izmantota arī mūsdienās.

Otrā pasaules kara laikā modes industrija piedzīvo kritumu un tērpos ienāk militārais stils. Ikviens, sākot no mājsaimniecēm un beidzot ar dizaineriem, bija spiests atkārtoti izmantot veco audumu vai izveidot jaunus stilus no veciem apģērbiem.

Tūlīt pēc kara pie modes industrijas debesīm uzmirdzēja franču dizainers Kristians Diors. Šaneles ieviestās taisnās silueta līnijas nomainīja lapsenes viduklis un bagātīgi drapēti svārki, piepacelta plecu daļa un sašaurināta vidukļu līnija, bet vienkāršumu aizstāja šiks un auduma izšķērdība.

Minisvārku parādīšanās 20. gadsimta otrajā pusē radīja īstu revolūciju modes pasaulē. Tie atbrīvoja sievietes un iedvesmoja vīriešus. Pirmie minisvārki tika pārdoti 1963. gadā veikalā “Bazaar” Londonā, un tos radīja dizainere Merija Kuante.

20. gadsimta 70. gados modē nāca dažādas auduma apdrukas, plūstošas līnijas, piegulošas un puķainas kleitas, kā arī pirmie džinsi. Mode 90. gados apvienojās ar jaunu standartu – minimālismu, bet mūsdienās valda brīvība. No vecmāmiņu laikiem iecienīti kļuvuši gofrēti svārki, kas atšķiras gan pēc stila, gan izgatavošanas materiāla un piešķir dāmām sievišķību. Par 2024. gada krāsu modes pasaulē atzīta “Peach Fuzz”, kas apzīmē vieglu sārti oranžīga persika augļa nokrāsu.

Iepazīstam tautas tērpus

Tērpus, kas radušies 18. un 19. gadsimtā, dēvē par etnogrāfiskajiem tērpiem. Ilva Buntika pasākuma apmeklētājiem no muzeja krājumiem demonstrē Ventspils novada tautas tērpa brunčus, kas apvienoti ar vestes daļu. Ir iespēja tos salīdzināt ar Zemgales tautas tērpa brunčiem, kuriem raksturīgi pavisam citi raksti un krāsas. Zemgali pazīst pēc rozīšu brunčiem – vertikālajās raksta joslās ieaustas saulītes, zvaigznītes – un citiem rakstiem. Kā tad bez košajiem suitu tērpiem, kuru krāsu gammā ietilpst oranžie, sarkanie, rozā un violetie toņi. Savukārt Nīcas brunčiem, kurus pazīstam ar sarkano krāsu, vēl agrākos laikos raksturīgs bija zilais tonis. Šādus senus zilus brunčus pasākumā varam apskatīt arī mēs.

Muzejpedagoģe vērš uzmanību, ka arī vīriešu tautas tērpā ir svārki, ko sauc par goda svārkiem. Pie goda svārkiem pieder ādas josta ar dekoratīvu metāla aizdari vai sleņģene. Metāla sleņģene raksturīga kurzemniekiem, kas liecina, ka viņi bijuši samērā turīgi.

Rast dzīvē pozitīvas emocijas

Pasākuma nobeigumā dāmu vidū lielu atsaucību guva iespēja piedalīties fotosesijā un iemūžināt sevi ar dažādiem Ilvas Buntikas piedāvātajiem tērpiem un aksesuāriem – lakatiem, šallītēm un cepurēm.

“Ļoti ceru, ka šodien varēju dot dāmām jaunas zināšanas un prieku, klausoties par modes vēsturi un izbaudot fotosesiju. Lai cik kādreiz dzīvē būtu grūti, no mājas vienmēr jāiziet ar smaidu un jācenšas rast pozitīvais sevī un citos. Katrs skumjais notikums mūs audzina un liek novērtēt laimīgos brīžus, kurus citkārt uztveram kā pašsaprotamus. Sievietes, cieniet sevi un vienmēr visur ejiet paceltu galvu! Šajā skaistajā pavasarī izejiet uz ielas tā, lai uz jums atskatās. Sieviete – tas nozīmē mīlestību, kas mums jāsniedz apkārtējiem – vīrietim, bērniem un citiem cilvēkiem,” savā pārliecībā “Zemgales Ziņām” dalās muzejpedagoģe Ilva Buntika.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas” #SIF_MAF2023