Šī ir atmiņu diena, diena, kad atceramies tos, kas daudz paveica savas zemes, savas valsts, savas tautas labā – Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus.
Šī ir atmiņu diena, diena, kad atceramies tos, kas daudz paveica savas zemes, savas valsts, savas tautas labā – Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus.
Atcerieties teiku par spēkavīru ar lāča ausīm – Lāčplēsi, kas gāja cīņā ar ļauno. Teika pārtapa Andreja Pumpura eposā, pēc tam to lugā pārveidoja Rainis. Lāčplēsis arvien mums bijis tuvs, jo paverdzinātāju latvjiem nav trūcis. Un laika gaitā pat izzudusi robeža starp teiku un dzīvi, jo latvju vīriem nācās iet cīniņā ne vairs ar iedomu tēliem, bet konkrētiem ienaidniekiem. Bija jācīnās pret naidnieku no austrumpuses, kas kāva un nīcināja mūsu tautu. Ne velti Šeremetjevs rakstīja krievu caram Pēterim I, ka Vidzemē vairs nav ko postīt, jo pa septiņām verstīm nedzird gaili dziedam. Tāpat latvju karavīriem bija jāgriež krūtis pretim iebrucējam no rietumiem, kas Latviju centās pārvaldīt septiņus simtus gadu.
1918. gada 18. novembrī nodibinātā Latvijas valsts sāka nevienlīdzīgu cīņu par savu pastāvēšanu. Tauta cēlās pret apspiedējiem. Tēviem līdzās stājās dēli, ar vectēviem vienā solī soļoja mazdēli – visi, kam dārga bija brīvība un kas spēja turēt rokās ieroci. Cīnītāju asinīm ir slacīta Latvijas zeme. Nāves sala, Lielā Jugla, Mazā Jugla, Tīreļpurvs, Ložmetējkalns… Smagas un nogurdinošas bija šīs cīņas, taču no Latvijas tika padzīti abi ienaidnieki. Zeme, valsts, tauta bija atbrīvota!
Pateicībā par varonīgajām cīņām 1919. gada 11. novembrī tika nodibināts Lāčplēša Kara ordenis, tā devīze – «Par Latviju».
Tikai nedaudz gadu tautai bija ļauts dzīvot brīvā Latvijā, kad no austrumiem ieplūda sarkanā migla un sākās Baigais gads. Nāves dzirnas mala neapstādamās. Ko neaprija tās, to iznīcināja Otrais pasaules karš, kas latvju karavīrus saveda divās nometnēs. Vieni aizgāja līdzi sarkanajai armijai, otri pievienojās vāciešiem. Abi cerēja, ka cīnās Latvijas brīvības vārdā…
Uzvarēja sarkanie, un Latvijā sākās pusgadsimtu ilga okupācija.
Daudzi dzīvi palikušie brīvības cīnītāji devās trimdā uz svešām zemēm, bet še palikusī tautas daļa dzīvoja apspiestībā. Aizmirsti tika varoņu vārdi, pār kritušo kapiem saauga zāle…
Tad nāca trešā atmoda, un atkal mēs visi ceram dzīvot patiesi brīvā, neatkarīgā Latvijā. Mēs godinām tos, kas šo dienu tuvināja.
Augstākais karalaika apbalvojums – Lāčplēša Kara ordenis – pavisam ir piešķirts 2116 Latvijas brīvības kareivjiem, un tikai daži no viņiem vēl varbūt ir dzīvi. 1995. gadā Lāčplēšu cilti pārstāvēja A.Ameriks Latvijā un O.Meija, A.Lauris, H.Saulītis, E.Šneiders, V.Polš svešatnē.
Ar Lāčplēša Kara ordeņa I šķiru apbalvoti četri latviešu karavīri – Latvijas armijas virspavēlnieks J.Balodis, Latvijas Bruņoto spēku pirmais pavēlnieks pulkvedis O.Kalpaks, latviešu strēlnieku komandieris pulkvedis F.Briedis (pēc nāves) un 3. Latgales divīzijas komandieris ģenerālis K.Berķis. Šo visaugstāko apbalvojumu saņēmuši arī septiņi ārzemnieki. Ar Lāčplēša Kara ordeņa otro šķiru ir apbalvots 61 brīvības cīnītājs, ar trešo šķiru – 2074 karavīri. Jelgavas apriņķī 1940. gadā dzīvojuši 65 Lāčplēši.
Jau pirmajās 1940. gada Latvijas okupācijas dienās pašnāvību izdarīja ģenerālis L.Bolšteins un pulkvedis F.Celmiņš. Neskaidros apstākļos Bastejkalnā dzīvību zaudēja politpārvaldes darbinieks Gailis. Bet dažos mēnešos apcietināti bija jau 111 Lāčplēšu. 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas izsūtīja 147 ordeņa kavalierus, bet šā paša mēneša beigās «kursos» aizsūtīja virsniekus R.Kļaviņu, A.Krustiņu, J.Liepiņu, A.Dannenbergu, A.Roni, J.Zīdu, E.Rinkoviču, K.Lejiņu, N.Ābeltiņu un citus. Vācu okupācijas laikā čekas masu slepkavības vietās Baltezerā, Katlakalnā, Ulbrokā, Babītes un Stopiņu mežā atrasti desmit zvērīgi noslepkavoti Lāčplēši – K.Gopers, O.Cielēns, J.Anšmits, A.Jansons, A.Broders, A.Muižulis, J.Ērglis, V.Freimanis, E.Klūge, F.Puriņš. No 1941. līdz 1944. gadam miruši 73 ordeņa kavalieri. Pēc Otrā pasaules kara emigrēja 258 Lāčplēši, bet E.Ķeselis bija viens no tiem, ko Zviedrijas valdība izdeva PSRS varas iestādēm. Pirmajā pēckara gadā Latvijā vēl dzīvoja 426 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, taču drīz vien 154 tika arestēti. Nacionālo partizānu rindās cīnījās astoņi Lāčplēši, 1949. gadā izsūtījumā devās 20 vīru. Latvijā atgriezās 111 Lāčplēšu.
Ordeņa mūžs ir noslēdzies.
Pulcēsimies šodien visi pie Lāčplēša pieminekļa! Visi, kas gādājuši, lai nāktu Latvijas brīves dienas, visi, kas cietuši no svešu varu terora. Visi, kas tic brīvai un neatkarīgai Latvijai. Visi Jelgavas iedzīvotāji. Atnāksim pie Lāčplēša, kas joprojām cīnās, nolieksim galvas, paklusēsim un pieminēsim tos, kas krita, lai mēs dzīvotu. Parādīsim viņiem godu un tikai tad ļausimies priekiem.
