Kaut gan sirds ilgojas pēc Valmieras pauguriem, gandrīz piecdesmit gadu LLU 6. dienesta viesnīcas administratore Anda Cunska sevi dēvē par jelgavnieci.
Otrajā klasē Anda sāka sevi saukt par jelgavnieci, jo tieši tad ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi šeit. Skolas gadi aizritēja Jelgavas 2. vidusskolā (tagad Jelgavas Valsts ģimnāzija). Lai gan augumā meitene bija par mazu, tas neliedza trenēties akadēmiskajā airēšanā, kur viņa arī iepazinās ar savu mūža mīlestību – vīru Jāni. Andu vienmēr saistījusi agronomija, tāpēc studiju ceļš aizveda uz LLU Lauksaimniecības fakultāti. Paralēli viņa sāka strādāt arī agroķīmijas laboratorijā Valgundē. Tomēr ģimene un darbs nolika studijas otrajā plānā, līdz tās nācās pamest, jo svarīgākie pienākumi nu bija bērnu audzināšana. «Lepojos ar četrām atvasēm. Jaunākā meita Līva pērnruden devās studiju gaitās uz Nīderlandi, pārējie bērni ir vecāki, tomēr, atnākot uz darbu studentu dienesta viesnīcā, atkal sajūtos kā mamma, jo te ir daudz jauniešu, ko lolot. Vīrs pat dažreiz pajautā, kā sokas maniem «koju» bērniem,» smejas Anda, ko studenti mīļi dēvē par Andiņu. Viņa saka – māja allaž bijusi jauniešu čalu un smieklu pārpilna. Īpaši vasarās, kad pēc ballēm bērnu draugi palikuši nakšņot. Tagad gan no kuplā ģimenes pulka pārnākam mājās sagaida tikai vīrs un jaunākais dēls Jānis, taču brīvdienas paiet nemanot, jo jāauklē vecāko bērnu Lauras un Rolanda atvases. Iegaumē ne vien studentus, bet arī istabiņu numurus un ciemiņusJau 11 gadu Anda strādā dienesta viesnīcā par administratori, sākumā tikai uz laiku aizvietoja kādu darbinieci, bet vēlāk pieņemta darbā pastāvīgi. Viņa neslēpj, ka strādāt studentu vidē nav viegli, taču tas sniedz arī daudz pozitīvu emociju. «Lai gan saskarsmē labāks kontakts veidojas ar atraktīvākajiem un radošākajiem studentiem, arī ar lepnākajiem un palaidnīgākajiem māku atrast kopīgu valodu. Dažreiz pat tie, kas katru nedēļu steidzas uz ballītēm un pēc tam neapmeklē augstskolu, pēc sesijas ienāk un palielās, ka tomēr visu nokārtojuši un saglabājuši studiju vietu valsts finansētajā grupā,» stāsta dienesta viesnīcas administratore, piebilstot, ka mūsdienu studenti ir ļoti enerģiski un jauki. Ir gadījies, ka meitenes nāk un jautā, kā pareizi izcept olu, jo mājās nemaz nav tikušas pie ēst gatavošanas. Viņai savulaik licies, ka nekad nespēs atpazīt cilvēkus pēc sejas. «Katru rudeni mums ir jāiepazīst jaunie studenti. Agrāk tas likās neiespējami, taču tagad pašsaprotami. Ne vien vārdu un uzvārdu atceros, bet arī istabiņu, kurā dzīvo. Ar laiku sāku iegaumēt arī ciemiņus, kas nāk, un ieraugot jau zinu, pie kā dosies,» pieredzē dalās Anda. Viņa ir pārliecināta, ka cilvēks jāciena neatkarīgi no viņa vecuma, katrs jāpieņem kā personība, tad arī veidosies abpusēji labs kontakts. «Agrāk vairāk jauniešu studēja, lai izvairītos no dienēšanas armijā. Tad gan studenti bija palaidnīgāki, par visām varītēm mēģināja apmānīt vadību, lai tikai iekļūtu kopmītnē. Vairākkārt redzēti palagi, kas tika izmantoti, lai nokļūtu augstākos stāvos. Tagad tādi gadījumi notiek retāk,» stāsta Anda, piebilstot, ka, par spīti dažādajiem studentu raksturiem, viņa tik un tā uz darbu ikreiz dodas ar smaidu sejā.Slēpjas skapī, lai nedabūtu rājienuLauksaimniecības fakultātes maģistrantūras 1. kursa studente Lelde Vecgaile stāsta, ka Anda vienmēr gatava dalīties pieredzē un atbalstīt, kad tas ir nepieciešams. «Kad sāku studēt Jelgavā, viņa bija pirmā, kas iepazīstināja ar kopmītņu un Jelgavas vidi, arī par mācībām mums bija kopīgi sarunu temati. Atceros, kā viņa mani ar draudzeni iedrošināja pirms bakalaura darba aizstāvēšanas. Nakts apgaitas laikā ienāca un sāka stāstīt savus studiju piedzīvojumus, lika pasmieties un nesatraukties. Nākamajā rītā vēlējumi nāca par labu, lai veiksmīgi aizstāvētu savus studiju noslēguma darbus,» stāsta Lelde. Viņa atceras, ka Anda reiz devusies nakts apgaitā, bet meitenes tikko bija iegājušas kursabiedru istabā, kur norisinājās ballīte. «Anda ieraudzīja mūs, un dabūjām rājienu par to, ka vēl neguļam, bet ballējamies kopā ar puišiem vēlā nakts stundā. Ātri pazudām no istabiņas, bet iegājām blakus, kur arī dzīvo puiši un tonakt skaļi svinēja. Sapratām, ka arī šeit administratore ienāks, lai ieviestu kārtību, tāpēc, lai nedabūtu brāzienu otrreiz, ar draudzeni paslēpāmies skapī. Labi, ka kopmītnē ir tik lieli skapji!» smej Lelde un piebilst, ka tā bija vienīgā reize, kad redzējusi Andu neomā.«Mūsu Andiņa ir jauka vienmēr. Atsaucīga un pretimnākoša. Viņa mīl ne tikai studentus, bet arī viņu mājdzīvniekus – mūsu suni vienmēr cienā ar našķiem. Ja viņu ciena, arī viņa pret studentiem izturas ar sapratni,» saka Lauksaimniecības fakultātes 4. kursa studente Katrīne Šneidere. Neatstāj pusdarītu un saka, ko domāAndai patīk pabeigt iesāktos darbus, tāpēc vairāk nekā pēc 20 gadu pārtraukuma viņa vēlreiz iestājās Lauksaimniecības fakultātē, un šoreiz studijas vainagojās ar izlaidumu un diplomu cietajos vākos. Iegūtās zināšanas viņa izmanto piemājas dārziņā, kas ir arī Andas «atpūtas kūrorts» vasarā. Viņa pati smejas, ka varētu dienām ilgi ar vīru staigāt pa mežu ogojot un sēņojot. Ziemā priekšroka tiek dod koncertu un teātra apmeklējumiem. Lai gan Jelgava aug un attīstās, tomēr sirds dažreiz ilgojas pēc dzimtās Valmieras. Tad Anda ar vecākiem dodas turp apraudzīt radus un draugus. Dažreiz sanāk izrauties arī ārpus robežām, baudot citu valstu kultūru un dabu, labprāt apskatot pašu izvēlētus maršrutus, nevis tūrisma firmu piedāvātos standarta ceļojumus. Andai nepatīk politika un ar to saistītas tēmas, tomēr bieži viņa aizdomājas par padomju laikiem – tad visi cilvēki bijuši vienlīdzīgāki, turklāt Padomju Savienību varējis izceļot krustu šķērsu. Par jautājumu, kas nepieciešams, lai cilvēks justos laimīgs, Anda ilgi nedomā: «Daudz jau nevajag – vīru, kas vienmēr atbalstīs, bērnus, ko audzināt, un darbu, kas sniedz prieku.» Arī aicināta raksturot sevi, viņa nevilcinās: «Saku, ko domāju, jo patīk skaidrība, un cenšos visus iesāktos darbus arī pabeigt. Nesatraucos par lietām, ko nespēju ietekmēt, bet vairāk laika veltu sev un ģimenei.»
