Svēteniece Daina Balode no pilsētnieces kļuvusi par laucinieci.
Svēteniece Daina Balode no pilsētnieces kļuvusi par laucinieci
“Rutki – bioloģiski audzēti. Vairumā,” it kā vienkāršs interneta sludinājuma teksts “Ziņas” aizveda uz skaistu lauku viensētu vietā, kur robežojas Svētes un Glūdas pagasts. Tur Mūrnieku saimniece Daina Balode kopš došanās pensijā izšķīrusies par labu ekoloģiski tīrai saimniekošanai. Sākumā piecos hektāros audzēti virkne dārzeņu, bet pēdējos gadus papildu ienākumus iztikšanai gūst, brīvā vaļā turot gotiņas un gaļas šķirņu jaunlopus.
No pilsētas uz laukiem
“Jau padomju gados visu laiku gribējām dzīvot laukos,” pārcelšanās uz Svētes pagastu aizsākumus atceras Daina. Ar sešsimt kvadrātmetru dārzkopības sabiedrībā toreiz šķitis par maz. “Mums kā tipiskiem latviešiem šausmīgi nepatika, ka tik tuvu ir daudz kaimiņu.” Astoņdesmitajos gados ar mērķi sameklēt klusu ligzdiņu sev kopā ar vīru izbraukāts viss Jelgavas rajons. Kā atklāsme nācis pieredzētais, ka mūspusē ir tik daudz skaistu vietu! “Platones upītes krastā mazliet uz augšu aiz skolas atradām tādu stāvkrastu, un pašā krastā blakus kraujai mājiņa – izej laukā, tik milzīgs ūdens klajums pavērās!” atceras Dainas kundze. Taču tad īpašums tūlīt pārdots vietējam traktoristam.
Tā iepazītas skaistākās vietas Iecaviņas krastos, gleznainu āru nav trūcis, bet sirdsbalss teikusi, ka šī ir īstā. Māja atrodas Glūdas pagastā, bet tuvējās zemes ap to – Svētes pusē. Izrādījies, ka īpašuma iepriekšējā saimniece pirms diviem gadiem mirusi, bet viņas dēls tur palikt nevarēja. “Man šī vieta patika!” kā toreiz – pirms aptuveni 20 gadiem – sajūsmas pārņemta ir Daina.
Māja pārbūvēta
Vecā māja bija pamatīgi nolaista. Istabās saimnieki bez raizēm glabājuši kartupeļus, sapuvušās sienas saturēja vien ķieģeļi, kas pēc īpašas tehnoloģijas bija būvēti atsevišķās kārtās.
Pamatus veidoja milzīgi baļķi, uz tiem – ķieģeļi. Bija skaidrs, ka balsti jāmaina. “Jumtu stutējām uz ārkārtīgi lieliem domkratiem, posmu pa posmam jaucām sienas nost, likām jaunus pamatus, bet sienu vietā – gāzbetonu,” stāsta saimniece. Tā, kaut arī pārbūvēta, māja saglabājusi veco jumtu un daļu sienas. Saulainajā pusē izveidots paplašinājums ar lielu logu. “Ziņu” ciemošanās reizē saruna rit pie masīva koka galda, un par pavasari liecina ne vien saplaukušie bērza zari vāzē, bet arī saules stari, kas, modinot sniegpulkstenītes pagalmā un lutinot lopus sētā, pa plašo loga rūti iespīd mājā.
Zeme dārzeņiem
Astoņdesmito gadu beigās vasaras jau varēja pavadīt jaunajā mājvietā. Sākumā audzēja kartupeļus, jo, izrādās, zeme tur esot “švaka” – lielākoties mālsmilts. Vējainā laikā iebraucamo ceļu pat klājot prāvs smilts slānis. Pie meža gan esot kūdrainākas augsnes. Taču no tādas zemes arī savs labums – ceļu pavasara un rudens šļūdoņi nespēj bojāt.
Tā dzīvoklis palicis meitai Inesei, bet tolaik vēl ar puiku Edgaru pārnākuši uz laukiem. “Visi smagi strādājām,” Daina atminas – kamēr citi zēni pilsētā spēlējuši paslēpes un citas pusaudžus spēles, Edgaram bija jābrauc veikt mājas darbi.
Daina toreiz strādājusi lauksaimniecības pārvaldē par agroķīmiķi, vēlāk pārgājusi uz vides pārvaldi. Tad iepazīts vides inspektores darbs – braukājusi pa rajonu, vērtējot vides tīrību un piesārņotību.
Lauku simbols – govs
“Man visu laiku licies, ka lauku simbols ir govs,” saimniece teic – līdz ar pārcelšanos tas bijis pirmais mājlops. Dienas tad aizvadītas darbā pilsētā, bet vakaros un agrās rīta stundās šiverējušies pa laukiem. Ragaines devums iepaticies kolēģiem pilsētniekiem. “Man toreiz šķita, ka tā ir ideāla dzīve! Strādāt pilsētā, bet dzīvot laukos.” Kad palūkojos logos, izskatās, ka Mūrnieki ir dziļos laukos, taču līkumainais iebraucamais ceļš jau pēc pāris kilometriem izved Svētes ciemata pierobežā, turpat ir pilsētas 2. autobusa pietura. Līdz turienei – 15 minūšu gājiens.
Kāposti bez ķīmijas
“Nodomājām – nevar taču vienā lauciņā burkānus bez ķīmijas audzēt sev, bet otrā – tirgošanai!”
Lieli palīgi bija bērni. Sākumā pat domājuši, ka Edgars, izmācījies Bulduros, kļūs par kārtīgu lauksaimnieku. Taču juku laiki lauksaimniecībā viņu mudināja apgūt finanšu lietas. Tagad viņš strādā Rīgā.
Tad vienai ragainei piepulcējušās vēl citas, bet ar laiku saprasts, ka dārzeņkopību “nepavilks”. Ja nelieto ķimikālijas, bez papildu darbaspēka pat piecus hektārus uzturēt kārtībā ir grūti. Daina pieredzējusi gan lielas kaplēšanas, gan burkānu novākšanas talkas.
Toreiz katru otro dienu Daina devās uz pilsētu, kur pienu pastāvīgi piegādāja gan bērnudārzam, gan vairākām kundēm. Klienti kļuvuši par ļoti labiem paziņām. Ar laiku pieciem hektāriem pievienojās tikpat, ko nomā no kaimiņa.
Nu jau piekto gadu Mūrniekos tur pārdesmit gaļas lopu. Tiem aiz mājas pļavā ierīkots aploks, ziemā var patverties nojumē. Taču visu laiku tie aizvada svaigā gaisā. Kaut arī bagāts ar tādu rocību nekļūsi, darbs jāiegulda milzīgs – vasarā 20 siena kravas rokām bijis jāiecilā piekabēs un jādabū zem jumta. Taču gaļas šķirnes sajaukuma lopi rada tādu kā lauku idilli – vasarā tie staigā ap māju, nekur nemūk.
Pēkšņs ceļojums uz Maroku
Pirms diviem gadiem Daina zaudēja vīru. Kā glābiņš pēc tam nācis ģimenes lēmums kādam strādniekam Paulim ļaut dzīvot pirtiņas otrajā stāvā. Daina atzīst, ka Paulis ir liels palīgs saimniekošanā. Viņš arī nupat kopis lopus, kad kundzes meita Inese “uz fiksu roku” internetā atradusi lētas biļetes uz Maroku. Tā, nešauboties ne mirkli, Daina piekritusi pēkšņi doties nedēļas ceļojumā, turklāt biļetes cena, neskaitot nodokļus, bijusi viens (!) santīms. Ceļojums šķitis brīnišķīga izraušanās no ierastās vides, pārsteiguši atvērtie un draudzīgie marokieši un vasarīgās dabas skaistums.
Kultūras darbiniece audzē gurķus
Interesanta ir ne tikai dēla Edgara pārtapšana no dārzkopja par finanšu speciālistu. Meita Inese zināšanas smēlusies Kultūras akadēmijā, bet tad savā ziņā nejauši kļuvusi par kāda projekta vadītāju Zemkopības ministrijā. Kaut arī no lauksaimniecības neko daudz nezinājusi, uzdrošinājusies kā jaunā zemniece pieteikties ES atbalstam. Projekts akceptēts, sētā drīz vien pacēlusies milzīga plēves siltumnīca, kurā ik vasaru 500 kvadrātmetros zaļo garas gurķu rindas. “Es viņai teicu, ka neko nepalīdzēšu, jo pašai darāmā pietiek. Bet tad skatos – Inese ved kūdru, jauc ar mēslojumu, liek plēves renēs! Stāda gurķus, viss notiek, aug!” smaida Daina. Meitu, kam patīk rītos ilgi gulēt, pazīt nevarēja – cēlās pulksten četros, veda gurķus uz nakts tirgu Rīgā.
Vasarās Mūrnieku mājās netrūkst arī bērnu čalu – meitas bērni Nils un Anete ar lielāko prieku dzīvojas laukos, bet viņu klasesbiedri Rīgā gan zina, ka vecmāmiņas suni sauc Duksis, gan arī bijuši ciemos un izvizināti īrētā zirgu pajūgā.
