Kad meklēju internetā kādu jaunu ģimenei piemērotu galda spēli, uzzināju, ka Jelgavā jau vairākus gadus darbojas galda spēļu klubs. Par tā aktivitātēm laipni pastāstīja divi attālināti iepazīti klubiņa biedri Kristaps Auzāns un Daina Lazdiņa. Viņi ieteica arī četras jēgpilnas galda spēles, kas labi piemērotas ārkārtas režīma garajiem vakariem ģimenes lokā.
– Pastāstiet, kad un kā radies Jelgavas galda spēļu klubs?
Daina: Galda spēļu klubiņu mēs ar vīru izveidojām kā eksperimentu pirms aptuveni četriem gadiem. Izdomājām sagrupēt cilvēkus, kas dzīvo Jelgavā un tās tuvumā, lai satiktos un izmēģinātu galda spēles lielākā pulkā. Pirmajā pasākumā mums bija pieci cilvēki, tagad vidēji divdesmit. Ārkārtas režīma laikā mēs tāpat esam entuziasma pilni un uzturam šos pasākumus, vienu reizi divās nedēļās spēlējam attālināti, izmantojot programmu “Zoom”.
– Kā notiek spēlēšana attālināti?
Kristaps: Cilvēki piesakās “Facebook” lapās, un mēs izsūtam visiem saiti. Spēlēšana notiek dažādi. Piemēram, viens no kluba biedriem ir uzprogrammējis spēles skatu, un mēs spēlējam programmā. Citreiz tas notiek pieticīgāk – turot kameru vai telefonu virs galda spēles. Vai arī tiek izmantoti kādi interneta rīki.
Mums ir izveidota sava datu bāze. Pa visiem kopā ir apmēram 660 unikālas spēles. Attālināti spēlējamas kādi 10 procenti, tas ir, 60 spēles, kas joprojām ir diezgan daudz.
– Un kā tas darbojas ierastajā režīmā?
D: Turpat “Facebook” lapā tiek izveidots pasākums, uz kuru var pieteikties. Balsošanā ir izliktas visas spēles, un katrs var atzīmēt, ko gribētu spēlēt tajā vakarā. Balstoties uz to, cilvēki, kam spēles pieder, var paņemt tās līdzi. Satiekamies katru ceturtdienu parasti kafejnīcā “Chocolate & Pepper”, pēdējā tikšanās notika “Masti Grill&Chill” Ozolniekos.
Sākam ar iepazīšanos, pastāstām, kādas spēles ir līdzi, kā tās jāspēlē, tad dalībnieki sagrupējas pa galdiņiem, kur izstāsta noteikumus un notiek spēlēšana. Mums vienmēr ir cilvēks, kurš ir atbildīgs par bildēšanu, un citreiz notiek arī filmēšana. Pēc pasākuma veidojam aprakstus – kas piedalījās, kas uzvarēja – un apkopojam spilgtākos momentus. Tādējādi, ja kāds nav paspējis uz vakaru, vēlāk var izlasīt, kā pārējiem gājis.
– Cik noslēgts vai atvērts kolektīvs esat? Jebkurš var pievienoties grupā un nākt uz satikšanos.
K: Vakari ir pilnībā atvērti ikvienam, un netiek sagaidīts, ka cilvēki obligāti nāks ar savu spēli un daudz ko jau zinās. Galvenais – ja esmu atnesis uz vakaru savējo, es spēšu to iemācīt pārējiem.
– Cik sarežģītas spēles spēlējat? Vai uz vakariem var nākt ģimenes ar bērniem?
D: Mums ir diezgan plašs vecuma diapazons. Bērni var spēlēt kopā ar vecākiem vai atsevišķi. Vairāk nāk divpadsmitgadīgi un vecāki bērni. Mums pievienojas cilvēki, kuri uzreiz saka, ka viņiem nav līdzi nevienas spēles un sarežģītākais, kas spēlēts, ir “Monopols” vai “Cirks”. Bet tas netraucē iemācīt cilvēkam kaut ko jaunu. Izstāstīt vienkāršiem vārdiem un nesākt ar kaut ko super sarežģītu, pamazām iekļaujot galda spēļu pasaulē. Mums ir cilvēki, kas nāk un iet, un mainās, ir tādi, kas atnāk pavisam svaigi, un tādi, kam ir liela spēļu pieredze un nopietna kolekcija.
K: Lai ilustrētu notiekošo – spēļu vakaros mēs sadalāmies pa grupiņām. Tie, kas grib smagās un stratēģiskās spēles, saiet savā grupiņā, tie, kam patīk ģimeniskākas un vienkāršākas, – savā. Nekad nav bijis tā, ka paliek viens, kurš neko nespēlē, mēs drīzāk pārdalīsim grupas, lai visiem būtu kas interesants. Tādā ziņā ir ļoti iekļaujoši.
– Cik stundu ilgst viens vakars?
K:Tas atkarīgs no spēlēm. Viena spēle ir no pusstundas līdz pusotrai. Vakaru sākam septiņos, un tas ilgst, līdz kafejnīca tiek slēgta, visbiežāk tas ir līdz vienpadsmitiem. Ja būtu iespēja, droši vien ilgtu līdz kādiem vieniem. Četrās stundās var lielāko daļu spēļu izspēlēt. Bet, protams, ir daudz tādu, ko nav iespējams šādā laikā izspēlēt.
D: Tādas mēs spēlējam vasaras vai ziemas nometnēs, ko esam sākuši organizēt.
– Un kas notiek galda spēļu nometnēs?
K: Tas ir absolūti traki! Apmēram kā smaga darba diena. Satiekamies divreiz gadā no piektdienas līdz svētdienai kādā viesu mājā, vēlams ar baseiniņu vai dīķīti. Spēlējam spēles, runājam par dzīvi, taisām kopā ēst un atkārtojam to ļoti daudz reižu. Es ļoti gaidu nometni, bet, kad tā beigusies, aizbraucu mājās un eju gulēt, jo tas ir liels mentālās enerģijas patēriņš.
D: Man liekas, ka labums nometnēs ir tas, ka tu uzlabo savas mācīšanās prasmes. Manā dzīvē tas noder arī ārpus galda spēlēm, jo šis treniņš ļauj vieglāk uztvert, mācīties, izstāstīt savas idejas.
– Tad jau tā ir nopietna mācību, nevis atpūtas nometne.
D: Jā. Bet ir forši, jo liela daļa brauc ar domu izspēlēt lielās spēles, ko nepaspēj ceturtdienu vakaros.
K: Un vienalga, aizbraucot mājās, joprojām ir sajūta, ka tik daudz kas vēl palika nepaspēts. Galda spēļu cilvēkiem patīk sevi mentāli izaicināt dažādas formās. Ja nespēlējam galda spēles, tad diskutējam, piemēram, par medicīnas attīstību. Tas ir sava veida intelektuāls kaifs.
Pastāvīgie kluba biedri uztver ārkārtīgi nopietni un gaida šīs tikšanās. Piemēram, man ģimenē zina, ka ceturtdienās ar manu līdzdalību nevar neko plānot, neviens man nedāvinās teātra biļetes uz to vakaru. Ir pat biedri, kas pāris gadu laikā ne reizi nav kavējuši.
– Kas ir lielākais ieguvums no galda spēļu kluba?
K: Četru gadu laikā mēs esam ieguvuši vairākas lietas. Pirmais – ļoti foršus draugus, ar kuriem rīkojam arī citus pasākumus un ik pa laikam satiekamies ārpus spēļu vides. Otrais – esam ieguvuši diezgan daudz sakarīgu kontaktu, jo galda spēļu cilvēki ir pietiekami jaudīgi, vieni strādā IT jomā, citiem ir nozīmīgi amati, tas dzīvē palīdz. Trešais – mēs esam paplašinājuši iespēju visu laiku pamēģināt kaut ko jaunu. Ja es gribētu savā kolekcijā iegūt 660 spēles, tas būtu nenormāli dārgi. Izdalot uz mums visiem, tas ir iespējams. Savā ziņā tas ir tāds pūļa finansējums.
D: Man liekas, ka tās ir vairākas lietas. Viens ir sociālais, kas ir galvenais. Pirms pirmā virtuālā vakara cilvēki uztraucas, vai nepietrūks sociālā pieskāriena, bet to tomēr izdodas saglabāt arī attālināti. Mēs ļoti labi pavadām laiku. Ar vīru esmu runājusi, ka varu aizbraukt uz spēļu vakaru ne visai labā noskaņojumā, bet vienmēr prom dodos super labā garastāvoklī. Atmosfēra paceļ, pat ja esi zaudējis, vienalga bijis interesanti un ir liels gandarījums.
– Kas jums liek paplašināties, var taču spēlēt tikai savā draugu vai ģimenes lokā?
K: Mēs to saskatām kā labu un jēgpilnu lietu, ko ir vērts popularizēt un nodot tālāk citiem. Paši esam to piedzīvojuši un sajutuši, gan draugu, gan pašizaugsmes ziņā, tādēļ ir vēlme ar to dalīties.
Ir labi spēlēt, piemēram, “Riču-raču” vai “Cirku”, bet tur nav jāpieņem gandrīz nekādi jēgpilni nozīmīgi lēmumi. Mēs domājam, ka cilvēki varētu atrast labākus variantus, kā pavadīt laiku, iepazīt vairāk spēļu un iemācīties pieņemt lēmumus, būvēt stratēģiju.
– Tās ir prasmes, kas noder arī dzīvē.
D: Šādos vakaros var attīstīt ļoti daudz prasmju, spēju labāk un vienkāršāk izskaidrot, kā desmitgadīgam, tā piecdesmit četrgadīgam. Arī sadarbību un spēles vadīšanu. Ne visi uzreiz spēj tēlaini aprakstīt situāciju un viegli izteikties. To mēs attīstām laika gaitā. Un vēlāk, piemēram, darbā, ir vieglāk izstāstīt kādu procesu, ieintriģēt.
– Tad galda spēļu klubiņš ir vairāk sociāls nekā izklaides projekts. Jums varbūt ir arī definēts sociālais mērķis?
K: Protams! Mums ir svarīgi, lai būtu skaidrs redzējums.
D: Šogad to nodefinējām, jo augam un kļūstam nopietnāki. Mūsu mērķis ir dot iespēju visiem, kurus interesē modernās galda spēles, tikties regulāri, lai jauki pavadītu vakarus sociālā, ģimenei draudzīgā atmosfērā. Ģeogrāfiski klubiņš ir piesaistīts Jelgavai, bet esam atvērti interesentiem arī no citām pilsētām.
– Tas ir liels izaicinājums bez īpašām saistībām četrus gadus saturēt kopā dažādus cilvēkus.
K: Es teiktu, ka mums palīdz tas, ka daļa cilvēku nāk no biznesa administrācijas un menedžmenta vides un ikdienā vada citus. Esam pietiekami kompetenti, lai varētu to izdarīt. Nozīmīga ir arī jēgpilna, sakarīga sakārtota vide, jo tad gribas tur palikt un negribas to zaudēt.
D: Esmu sapratusi, ka daudziem ir vēlme pamēģināt galda spēles, bet viņi baidās, ka tās būs pārāk sarežģītas. Šādas grupas ir ļoti laba iespēja atnākt un paskatīties, kas pašam patīk un kādas spēles vispār ir. Ilgstoši galda spēles tika uztvertas kā “Cirks” un “Monopols”, bet tagad katru gadu iznāk daudz dažādu spēļu, kas atšķiras ar sarežģītību un formu. Cilvēkam ir aizvien grūtāk pateikt, ka viņam nepatīk galda spēles, jo noteikti var atrast kādu, kas ieintriģēs.
– Tātad, ja dzīvē spēlēts ir tikai “Cirks”, uz klubiņu nākt drīkst?
D: Jā! Mums pašiem, kad sākām klubiņu, mājās bija vien trīs spēles. Galvenais ir sākt.
K: Ja iepriekš spēlēts tikai “Cirks” vai “Alias”, droši vien nevajag pierakstīties uz spēli, kur trīsdesmit minūtes jāstāsta noteikumi. Vienīgi pastāv risks, ka, atnākot uz klubiņu, spēļu kolekcija pieaug, sākumā ir sešas, pēc pusgada – divdesmit. Ir bijuši vairāki tādi precedenti.
Ģimenēm piemērotas galda spēles
Iesaka Jelgavas galda spēļu klubiņš
Centāmies atlasīt spēles, kas ir pieejamas Latvijā, kurām nav valodas barjeras un kuras var spēlēt divi vai vairāki dalībnieki ar gana lielu vecuma amplitūdu. Diezgan populāras ir “Carcassone”, “Catan”, “Dixit” vai “Ticket to Ride”, taču šoreiz gribējām ieteikt dažas mazāk zināmas, bet teicamas ģimenes spēles, ko esam iecienījuši spēlēt gan ģimenē, gan klubiņā.
iesaka Daina Lazdiņa
“Codenames”
Īsa, bet aizraujoša spēle diviem līdz astoņiem dalībniekiem, kurā tiek izveidotas divas spiegu komandas. Komandas uzdevums ir, galvenajam spiegam dodot viena vārda mājienus, atminēt un savienot pēc iespējas vairāk savu aģentu vārdu. Tas nav tik viegli, jo arī pretinieki cenšas izdarīt to pašu. Vai aģents Vējš ir savējais vai nodevējs? Iesakām izspēlēt, lai to noskaidrotu, jo: “Gaviles vai rājiens, to noteiks vien atminēts mājiens”!
“Welcome to”
Spēle, kurā katrs ceļ un uzlabo savu ielu, lemj, vai stādīs parkus vai pietiks ar zālāju vien. Kā arī lemj, kurai mājai būs baseins, bet kurai – tikai balta koku sēta ap to. Spēle notiek, katrā raundā atklājot trīs kārtis, kas norāda uz māju numuriem un ciema uzlabojumu iespējām – uzcelt žogu vai baseinu, uzsākt ceļa remontu, celt īpašuma vērtību vai vienkārši piebūvēt jaunu korpusu utt. Spēles laikā visiem ir pieejamas arī atklātās misijas. Spēle beidzas, kad kāds no dalībniekiem izpildījis trīs misijas.
iesaka Kristaps Auzāns
“Barenpark”
Spēlētājiem ir jāveido savs lāču atrakciju parks, uz galda liekot dažādu formu lauciņus ar atrakcijām un lāču mājām. Aizraujošākā daļa ir izvēlēties piemērotāko lauciņu pareizajā brīdī, īpaši ņemot vērā, ka ar katru gājienu to skaits paliek arvien mazāks.
“Azul”
Mazliet sarežģītāka par pārējām ieteiktajām. Taču sarežģītība nāk nevis no grūtiem noteikumiem, bet gan dziļas stratēģijas. Spēlētāji būvē portugāļu flīžu sienu, bet pieejamās flīzes visiem ir no viena tirgus. Ja kāds ir paņēmis visas zilās, tad nekā. Sākumā lēmumi šķiet triviāli, taču iespēlējoties tu sāc skatīties ne tikai, ko vajag tev, bet arī pretiniekiem. Turklāt spēles komponenti ir ļoti askētiski un ar tiem ir bauda spēlēt.
