Raksturīgi, ka mākslinieks Ivars Klaperis savu jubilejas izstādi nosaucis, nemeklējot smalkus, intriģējošus vai, pasarg’ Dievs, dziļdomīgus vārdus, bet pavisam vienkārši – «Gleznas».
Raksturīgi, ka mākslinieks Ivars Klaperis savu jubilejas izstādi nosaucis, nemeklējot smalkus, intriģējošus vai, pasarg” Dievs, dziļdomīgus vārdus, bet pavisam vienkārši – “Gleznas”. Tām jārunā viņa vietā. Arī savā daiļradē viņš gājis no sarežģītākas pasaules ainas atklāsmes uz formas ziņā minimālu izteiksmi. Par to varam pārliecināties izstādē Jelgavas muzejā, kurā ir diezgan pamatīga retrospektīvā daļa, kas lieliski atklāj jubilāra jaunrades attīstību. Vēl piebilstams, ka blakus dzīves svētkiem viņš atzīmē arī 25. gadskārtu, kopš beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju.
I.Klaperis ir gleznotājs ar ļoti smalki attīstītu krāsu izjūtu. Krāszieds viņam mākslā ir būtiskākais. Tas un nevis stāstījums izteic mākslinieka noskaņojumu, izjūtas. Protams, tā nav bijis vienmēr.
Vecākās gleznas izstādē datētas ar 1979. gadu, kad sižets bija nozīmīgs, taču arī tad viņš sliecās izskaust jebkuru liekvārdību. I.Klaperis tobrīd daudz gleznoja portretus un klusās dabas, arī ainavas. Tajās krāstoņi klusi sabalsojās savā starpā, radīdami ļoti jutīgas, pat trauslas, liegas noskaņas, mazliet elēģiskas un ilgpilnas gleznas. Krāsas bija satumsinātas, it kā matētas, nevienai neļaujot iedzirkstīties košākā liesmiņā.
Portretos mākslinieks meklēja un atrada dažādas kompozīcijas, kam līdz ar krāsu izvēli bija jāatklāj modeļa kāda iekšējās pasaules nianse. Tagad ar gadu atstatumu novērojams, ka viņa portreti daudz neatšķiras no klusajām dabām. Sarežģītāki ir priekšmetu gleznojumi, kas, kā liekas, vislabāk atbilst I.Klapera personībai. Tajos viņš var justies brīvāks, atraisītāks, neatkarīgāks.
Pēc tam loģisks turpinājums bija 80. gadu beigu un 90. gadu sākuma ainavas, kas tiek kārtotas lielākos krāslaukumos (“Vasaras saulē”, “Upes līcis”). Gleznas atbrīvojas no “piesmakuma” un top krāsainākas.
Pavisam drīz I.Klaperis pievēršas klusajām dabām, galvenokārt ziediem, kas ir tikai iemesls, lai visu uzmanību veltītu krāslaukumu un līniju ritmiem – vienkāršākiem un sarežģītākiem. Zilie, zilzaļie, zaļie un violetie toņi kontrastē ar baltajiem, dzeltenajiem. Dramatismu ienes tumšie akcenti.
Šajā laikā mākslinieks iegūst otro elpu, iekšēji atbrīvojas. Viņš glezno neatņemdamies, kā putns lidojumā, plaši izplestiem spārniem. Un tad viņš, viegli uzelpodams, pievēršas visam, kas palīdz nodoties glezniecisku uzdevumu risināšanai – gan namiem gaismā (“Saule pilsētā”), gan pilsētas plāniem, paceļoties gaisā (triptihs “Baltās ielas”).
Šie darbi liekas tuvi abstrakcijām, taču tā nebūs tiesa – izejas punkts vienmēr vai gandrīz vienmēr ir kāda dabā saskatīta detaļa, kas, pēc mākslinieka gribas palielināta, pārceļas uz audekla.
Pēdējā laikā blakus šādiem darbiem parādās jūras gleznojumi, kas pievelk ar vienkāršību kā kompozicionāli, tā tonāli. Tajos meistarīgi sabalsoti horizontālie krāslaukumi mijas ar līniju vijumiem, radīdami te nemierīgu, te harmoniskāku noskaņu.
Jāteic, ka I.Klaperis ik gleznā tiecas atrast harmoniju, pavēstīt to priecīgo brīnuma brīdi, kad pasaule paveras jaunā, agrāk nenojaustā rakursā. Tas viņam šķiet iedvesmojoši, aizraujoši, kā jaunatklājums. Mākslinieks nerakņājas ikdienībā, sadzīvē. Viņam dzīves pilnesības izpaudums ir prieks, saule, pavasaris, pirmais krokuss, kallas zieds. Viņa gars tiecas uz debesīm. Tādēļ reti viņa gleznu formāti ir kvadrātveidīgi, visbiežāk – augšuptiecoši stāvformāti. Padebešus vēlas sasniegt viņa gars, kur viņš varēs ievilkt krūtīs dzidro gaisu un acis vērties zvaigžņu mirgā, Kosmā.
Jubilārs radošajā ziņā ir sasniedzis pilnbriedu, laiku, kad rokas un jūtas darbojas pilnīgā saskaņā. “Deja” tam ir apliecinājums, kurā otas pieskāriens atklāj kustības spriedzi, atdošanos jaunrades maģijas pilnajam brīdim, viņa aizturēto, bet tagad atbrīvoto enerģiju. Tā sola jaunus pavērsienus I.Klapera daiļradē.
