Valdības vīri šajās dienās lemj par nākamā gada budžetu. Dod, Dievs, viņiem prātu. Viņi teic, ka nevarot atrast to patiesībā nelielo naudas summu, lai pildītu skolotājiem, mediķiem un policistiem iepriekš solīto. Premjerministrs Ivars Godmanis vakar sacīja – vēl neko neesot izdevies sameklēt. Arodbiedrības nekādi neesot gatavas uz kompromisiem. Tajā pašā laikā nudien ir pārsteidzoši, ar kādu vieglumu cauri Saeimas sietam «izbrauca» grozījumi Civildienesta likumā. Tie paredz tādas fantastiskas privilēģijas ierēdņiem, kādas skolotājiem, policistiem un mediķiem pat sapņos nav rādījušās. Kaut kā dīvaini sanāk, ka visnadzīgākie uz labumiem ir tieši tie, kuru darbs ir kalpot sabiedrībai. Aizvadītās nedēļas nogalē ciemojos savā vecajā skolā. Pagājis pusgadsimts, kopš tā dibināta fantastiski skaistā Kurzemes mazpilsētā. «Salidojām» daudzi jo daudzi pa visu pasauli izklīdušie. Un pats jaukākais, cik vien atceros, – oktobra sākumā skolēni vienmēr ir godinājuši savus skolotājus. Tas bija gan tālajos padomju gados, gan jau otro desmitgadi, kopš atjaunota Latvijas neatkarība. Oktobra pirmajā nedēļā vismaz reizi gadā pedagoga vārds tiek celts saulītē un atrodas sabiedrības uzmanības lokā. Arī mēs, skolēni, dažs labs sirmu galvu, atcerējāmies savus skolotājus un viņu nozīmi mūsu šodienas dzīvē. Pilnīgi visiem bija viena atbilde – skolas gadi un mūsu skolotāji atstājuši iespaidu uz visu dzīvi. Par to – lielumlielais paldies.Varbūt bijušo audzēkņu salidojumu vērts sarīkot katru gadu oktobra pirmajā nedēļā visās skolās? Būtu svētīgi ikvienam, arī tiem, kuri pie valdības stūres, satikt savus skolotājus un atcerēties šodienas pienākumu pret viņiem.
