Līdz ar Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas paziņojumu, ka viņa pieņēmusi Krievijas prezidenta uzaicinājumu piedalīties 9. maija pasākumos Maskavā, gan pie mums, gan ārpusē uzvirmojušas ilgi neredzētas kaislības.
Līdz ar Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas paziņojumu, ka viņa pieņēmusi Krievijas prezidenta uzaicinājumu piedalīties 9. maija pasākumos Maskavā, gan pie mums, gan ārpusē uzvirmojušas ilgi neredzētas kaislības. Par pašmājām tā kā būtu skaidrs. Šajā jautājumā Latvijas sabiedrība sadalījusies divās lielās daļās. Vieni prezidentes soli uztver ar sapratni un tajā saredz tālejošus politiskus ieguvumus, otriem joprojām ir vēlme gremdēties, kā lai to labāk pasaka, vēsturiskās reminiscencēs. Cilvēciski otros var saprast. Vēsturiskā netaisnība, kas ceļaruļļa nolemtībā braukājusi pāri Latvijai, bez pēdām nevarēja palikt. Tādēļ jāsecina, ka mūsu Valsts prezidentes paziņojums par došanos uz Maskavu devis zināmu politisku iniciatīvu. Nav ko slēpt, prezidentes lēmums ļāvis no jauna aktualizēt Otrā pasaules kara sekas, kad trīs Baltijas valstis palika okupētas PSRS robežās, bet Austrumeiropa – šīs impērijas ietekmes zonā.
Tajā pašā laikā jāsecina, ka notikušais vēlreiz parādījis – runas par trīs Baltijas valstu vienotu ārpolitiku ir tikai runas. Šajā jomā nav ko mānīt pašiem sevi. Vairākkārt to pierādījuši arī savstarpējie ekonomiskie ķīviņi. Sākot ar slaveno “reņģu karu” deviņdesmito gadu nogalē starp Latviju un Igauniju. To, ka Lietuvu īpaši neinteresē mūsu vides drošība, rāda Latvijas robežas tuvumā uzceltais Būtiņģes naftas terminālis. Sākot tā būvniecību, tika norādīts, ka avārijas gadījumā izplūdusī nafta piesārņos Latvijas piekrasti. Tā jau ir noticis vairākkārt. Cik zināms, par izplūdušo naftu kaimiņi labprātīgi nav ziņojuši. Lieliski “sadarbību” pierādīja pēdējā naftas izplūde tikai pirms dažām dienām. Tagad Lietuva un Igaunija atteikušās pievienoties dokumentam, kuru esam nosūtījuši visām ES dalībvalstīm un kurā skaidroti iemesli, kāpēc Latvija dodas uz tik pretrunīgi vērtētajām 9. maija svinībām. Tajā mūsu sabiedrotie aicināti dot politisku novērtējumu Staļina režīma noziegumiem un Ribentropa – Molotova paktam. Par savu ārpolitiku domāt pašiem, necerot uz sadarbību valstu starpā.
Ja atgriežamies pie Krievijas, šādu pavērsienu triju “brālīgo valstu” (ne)sadarbībā tā jau bija plānojusi un gaidījusi. Zināmā mērā varam būt pat lepni, ka Latvijas ārpolitiskās aktivitātes izraisījušas tik plašu rezonansi. Krievijas Ārlietu ministrijas mājas lapā www.ln.mid.ru visi, kam interesē, var noskaidrot, ka no sešpadsmit janvārī un februāra pirmajās dienās paustajiem paziņojumiem, pieci veltīti Latvijai. Turklāt to tonis nepārprotami norāda, ka mūsu prezidentes aktivitātes sasniegušas pietiekami plašu starptautisku rezonansi, lai Krievija to tā varētu atstāt. Visvairāk šķēpu tiek lauzts par Krievijas sagatavoto politiskās deklarācijas tekstu, ko Maskavas vizītes laikā būtu jāparaksta Latvijas un Igaunijas prezidentiem. To izlasot, nav šaubu, ka tas drīzāk vajadzīgs Krievijai, nevis Latvijai. Deklarācijā nepārprotami norādīts uz tās iespējamiem ieguvumiem, īpaši kas attiecas uz Krievijas pilsoņu brīvu ceļošanu uz ES un anklāvu Kaļiņingradu. Arī jampadracis ap vēsturnieka Aivara Strangas braucienu uz Maskavu, lai būtu klāt Latvijas vēsturei veltītās grāmatas prezentācijā, drīzāk vērtējams kā trokšņošana, lai uzturētu zināmu spriedzes situāciju. No visa notiekošā mēs neesam palikuši zaudētājos, tikai vēlreiz pierādījies – Baltijas trīs valstu vienotība un kopīga ārpolitika ir mīts. Ir katras nacionālās valsts intereses.
