Lai gan beidzamajā laikā par tūrismu runā daudz un uz to liek lielas cerības arī saistībā ar Latvijas ekonomisko attīstību, daļai cilvēku tūrisms savā būtībā tā arī joprojām palicis svešvārds.
Lai gan beidzamajā laikā par tūrismu runā daudz un uz to liek lielas cerības arī saistībā ar Latvijas ekonomisko attīstību, daļai cilvēku tūrisms savā būtībā tā arī joprojām palicis svešvārds. Bez pārspīlējuma. Jo, ielūkojoties svešvārdu vārdnīcā, tā nozīme definēta šādi: «Tūrisms – atpūtas un sporta veids, ceļošana, kas parasti apvienota ar zināšanu paplašināšanu un sporta elementiem.» Tātad tūrisma jēdziens sevī jau ietver kustību, mācīšanos un zināmu atraktivitāti.
Sen pagājis laiks, kad vidusmēra Latvijas iedzīvotājs sapņoja «reiz aizbraukt uz Munameģi», kad darbaļaudis priecājās par iespēju uz pāris dienām izrauties no dzīves pelēcības – kaut kratoties sēdēšanai pielāgotā automašīnas kravas kastē un pavisam laimīgi jūtoties, ja lietus gadījumā bija iespējams pārvilkt raupja brezenta tentu. Mūsdienās – lai cik ļoti esam sev iestāstījuši, ka dzīvojam slikti – ceļotājiem arvien svarīgākas ir ērtības. Autobusā nav kondicioniera? Fui! Nakšņošana trīszvaigžņu viesnīcā? Par tādu samaksu būtu jānodrošina vismaz četrzvaigžņu… Un Latvijas ceļotāju maršruti kā neredzams tīmeklis apņem praktiski visu zemeslodi. Tomēr žēl, ka reizē ar izsapņoto sapni par Munameģi nezin kāpēc aizmirstībā atstātas daudzas Latvijas jaukākās vietas, to skaitā Zemgalē.
Mūsu novads pat daudziem vietējā tūrisma cienītājiem atgādina ietvaru bez gleznas. Nav mums tādas «mazās Šveices», kāda ir Siguldā vai pie Abavas, nav Latgales ezeru līču un vilinošu pakalnu! Un tādēļ daudzi tautieši met Zemgalei līkumu, jo domā, ka te ir vienīgi līdzens plikums. Savukārt ārzemniekiem pārsvarā trūkst pat priekšstata par tūrisma potencēm mūsu novadā. Turklāt svešzemniekiem vēl lielākā mērā nekā mums pašiem rūp ērtības – viņi mulst, ja piedāvā dabiskās vajadzības kārtot «turpat aiz stūra» vai tuvējā mežiņā. Savukārt tie no viņiem, kas pieraduši ceļot ar dzīvošanai piemērotiem busiņiem vai treileriem, kuros ir arī labierīcības, grib vēl vairāk: viņiem vajag pieslēgties elektrībai, kanalizācijai, ūdensvadam. Bet «tik superīgi» aprīkots treileru parks Latvijā ir labi ja viens…
Tomēr beidzamajā laikā arī Zemgale sākusi aktīvāk posties tūristu uzņemšanai. Vairāk kļuvis sakoptu vietu, kuru vidū īstas pērles ir Bauska un Tērvete. Un tomēr vēl joprojām daudz vairāk ir tādu, kas, skaistuma un kultūrvēsturiskā mantojuma ziņā neatpalikdamas no visizsmalcinātāko tūristu sapņu vīzijām, vēl tikai gaida «savu laiku». Var minēt daudzas muižas, kas sakopjamas, ainavu parkus un dīķus, kas gaida ne tik daudz naudas, cik uzņēmības. Piemēram, tie ceļotāji, kas bijuši Zemgales austrumos – ap Viesīti, Zasu – teic, ka Zasas bijušās muižas parks ne par grasi neatpaliek no Krievijas caru rezidences Gatčinā, tikai prasa vēl nedaudz sakoptības.
Tūrisms, protams, nav tikai process, bet arī bizness un, tāpat kā jebkura uzņēmējdarbība, prasa investīcijas. Tādēļ kļūst saprotamāk, ka Latvijā daudz straujāk attīstās tieši lauku tūrisms, jo katrs īpašnieks maksimāli racionāli domā, kā izmantot dabas dāvanas ar vismazākajām izmaksām. Valsts nozīmes tūrisma objektus uzturēt un sakopt ir grūtāk, jo tas prasa gan vairāk naudas, gan izdomas. Un tikai tajās retajās vietās, kur izdevies apvienot valsts un privātās intereses, tūrisma objekti atplaukst un attīstās.
Viens no tādiem ir Tērvetes Dabas parks, kas pēc deviņdesmito gadu vispārējā pagrimuma ir atdzimis un pārvērties līdz nepazīšanai. Nemiera gari un sava pagasta patiesi patrioti – Tērvetes attīstības fonda aktīvisti – atraduši veiksmīgas sadarbības formulu ar akciju sabiedrību «Latvijas valsts meži»: pirmie ģenerē idejas, piedalās projektu konkursos, otrie – labākās no piedāvātajām idejām īsteno profesionālā kvalitātē un ar vērienu. Ar katru gadu tūristu pieplūdums palielinās. Turklāt tērvetnieki aizvien vairāk cenšas izspēlēt atraktivitātes trumpi: tūristiem tiek piedāvātas sporta aktivitātes, pārgājieni, tematiski pasākumi (šovasar tie visi vairāk vai mazāk saistīti ar nacionālā pasaku varoņa Sprīdīša simtgadi) un kultūras programma. Tiesa, Tērvete vēl sapņo par mūsdienīgu viesnīcu, par plašākām iespējām apmeklētājus pacienāt…
Nevēlos pārspīlēt un apgalvot, ka mūsu novads reiz varētu kļūt par īstu tūristu Meku (kaut gan – kālab ne?), taču ar katru gadu piesaistīt daudz vairāk apmeklētāju gan. Latvijā darbojas daudz ārvalstu firmu, vai tās nevarētu kļūt par sava veida «ventili», caur kuru piesaistīt atbraucējus – savu mātes firmu pārstāvjus? Daudzās valstīs tā ir izplatīta prakse.
Jācer, ka pārskatāmā nākotnē ārzemju tūristus varēs ieinteresēt Jelgavas modernizētais lidlauks, kam jau rasti līdzekļi un kur varēs nolaisties vieglās lidmašīnas. Līdz ar to reāla gaisa satiksme reģionam varēs nodrošināt vairāk ceļotāju nekā mistiskā ideja par «transeiropas» dzelzceļa ekspresi. Taču vēl efektīvāka tūristu piesaistes ziņā būs ikviena novada iedzīvotāja attieksmes izkopšana attiecībā uz tūrisma nozari kopumā un savas vides sakopšanu konkrēti. Jo arī mežonīgas dabas stūrītis, kas daudziem var šķist ļoti vilinošs, var nevis piesaistīt, bet atbaidīt, ja tas ieaudzis krūmos un piegružots.
Savukārt tūrisma organizatoriem un šajā biznesā nodarbinātajiem turpmāk daudz uzņēmīgāk jāpopularizē apskates objekti, vienlaikus piedāvājot barību ne tikai dvēselei, bet arī miesai, tas ir – piešķirot statiskiem objektiem dinamiku ar dažādām atrakcijām, sporta un kultūras pasākumiem. Piemēram, Jenčēpingā (Zviedrijā) visvairāk tūristu pulcē uz nomali pārceltā vecpilsēta. Koka namiņos ir gan muzeji, gan ugunsdzēsēju depo, gan neskaitāmas piparbodītes un pat pasta nodaļa. Veikalos var iepirkties, no pasta var nosūtīt atklātni ar vietējo zīmogu, var pieskarties skursteņslauķa pogai. Tas viss sniedz tūristam ne tikai vērotāja, bet arī līdzdarbošanās izjūtu. Turklāt – par to viņš maksā. Tūrisma biznesa jēga taču ir pelnīt. Tūrista mērķis – gūt jaunas zināšanas, pieredzi. Abu pušu interesēm jāsakrīt. Arī Zemgales reģionā pamazām tās veidojas un tiek saskaņotas.
