Nesen vienā no Latvijas lielveikaliem piedzīvoju ironisku situāciju – meklēju kādu preci, kuru neredzēju. Lūdzu padomu zālē esošajam darbiniekam. Liels bija mans pārsteigums, kad uzrunātais palīdzību sniedza, taču izteicās ne latviešu valodā. Uz to norādīju, ka vēlos skaidrojumu latviski. Darbinieks vainīgi atzina, ka latviski nerunā, taču sapratis manu jautājumu bija. Pārdomas par notikušo izteicu tviterī, kur saņēmu veikala pārstāvju atvainošanos ar solījumu noskaidrot situāciju un to pārrunāt ar darbiniekiem. Tomēr nedomāju, ka vainojams būtu darbinieks. Vaina jāuzņemas vadītājam, kurš šo cilvēku bez valsts valodas zināšanām ir pieņēmis darbā un savā ziņā izlicis saplosīšanai.
Pārdomas radās par ko pavisam citu – par mūsu valsts pamatprincipiem, par latviešu lokano mugurkaulu. Un beigu beigās – arī mazliet par nu jau malu malās izvazāto jautājumu par 250 bēgļiem, kurus mums nāksies uzņemt un izmitināt un kuri par Latviju un latviešu valodu, šķiet, uzzinās pirmo reizi dzīvē, kad uzkāps uz Latvijas zemes.
Bet par valodu. Šis jautājums ir tik ļoti vazāts visus neatkarības gadus, ka brīžiem šķiet – nekas jau nemainīsies arī pēc 25 vai 50 gadiem. Aizvien būs kādi, kuri negribēs vai nespēs runāt latviski. Paradoksāli, taču ne tikai šie nelatvieši būtu jāvaino, ka viņi izvēlas citu (sev vieglāko) saziņas valodu valstī, kur oficiālā valoda ir latviešu. Daļa vainas jāuzņemas arī latviešiem, kuri gatavi vienmēr runāt klienta vai drauga valodā, tādējādi nemaz nestimulējot viņus sazināties latviski. Taču valodai ir tāda īpatnība – ja to nelieto, tā aizmirstas. Jebkura un jebkuram.
Varbūt tomēr būsim toleranti pret nelatviešiem un ļausim viņiem praktizēties valsts valodas lietošanā, nevis tikai paši savtīgi trenēsim savas svešvalodu zināšanas? Tajā skaitā arī runāsim latviski ar 250 cilvēkiem, kuri laikam plāno Latviju jau drīzumā saukt par savām jaunajām mājām. Vai varbūt tomēr mācīsimies vēl kādas valodas? ◆
