Virspusēji palūkojoties, liekas, ka Jelgavā mazākumtautību pārstāvjiem lielu problēmu nav. Ja nav darba, tā nav ne latviešiem, ne krieviem, ne poļiem vai lietuviešiem.
Virspusēji palūkojoties, liekas, ka Jelgavā mazākumtautību pārstāvjiem lielu problēmu nav. Ja nav darba, tā nav ne latviešiem, ne krieviem, ne poļiem vai lietuviešiem. Turklāt Jelgava ir viena no pilsētām, kur dzīvo viena no čigānu jeb romu tautības kopienām Latvijā – aptuveni trīs tūkstoši cilvēku. Tā īsti neviens viņus skaitījis nav, līdz ar to daudzus gadus čigāniem Jelgavā un ne tikai šeit lielu uzmanību neviens nepievērsa. Ja nu vienīgi, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, “makšķerēt” vēlētāju balsis parādās te vienas, te otras partijas pārstāvji. Tomēr vēlēšanas aiziet, bet čigānu problēmas paliek nerisinātas.
Ar mazākumtautību kultūras biedrību pārstāvjiem “Ziņas” tikās tūlīt pēc tam, kad viņi bija tikušies ar īpašo uzdevumu ministru sabiedrības integrācijas lietās Nilu Muižnieku un viņa sekretariāta Mazākumtautību departamenta vadītāju Irinu Viņņiku. Biedrību pārstāvji, šķiet, bija optimisma pilni, redzot, ka daudzus viņiem svarīgus jautājumus varētu risināt arī valsts mērogā, ka par to tiek domāts. Turklāt tikai pirms dažām nedēļām Jelgavā tika nodibināta Mazākumtautību kultūras biedrību asociācija. Lielā mērā jelgavniekus uz to mudinājusi līdzīgas asociācijas gandrīz piecu gadu darba pieredze Ventspilī. Turklāt pērn ventspilnieki sava darba atbalstam saņēmuši arī nopietnu valsts finansiālu palīdzību, uz ko tagad cer arī jelgavnieki.
Iespējams, viņu optimisms tajā brīdī bija pārāk liels. Tomēr nav noliedzams, ka Jelgavā mazākumtautības ir apvienojušās nopietnam darbam savu interešu aizstāvībā.
Kā jūs izprotat vārdus – mazākumtautība Jelgavā?
Haralds Didžus: Ļoti vienkārši – mēs šeit neesam pamattauta. Kaut arī mums te dzimuši vectēvi un tēvi, esam pilsoņi, tomēr čigāni vienmēr ir bijuši kā otrās šķiras iedzīvotāji. Latvijā no visiem čigāniem 92 procenti ir pilsoņi. Pārējie pēdējos gados iebraukuši pārsvarā no Krievijas un Moldāvijas.
Regīna Ļuļaka: Tāds jau ir plaši pieņemtais apzīmējums “mazākumtauta”, ja neesam valsts pamattauta.
Albīna Usačeva: Krievu tautu plašākā nozīmē par mazākumtautu neuzskatu, kaut gan Latvijas un Jelgavas mērogā tādi esam. Tā pieņemts, ka visi, kas nav latvieši, tiek apzīmēti kā mazākumtautības pārstāvji. Kaut gan mēs tā noteikti nejūtamies.
Vai Jelgavā pastāv spiedze starp tautībām?
A.U.: Man ir ļoti daudz draugu un paziņu starp dažādu tautību pārstāvjiem, tāpēc varu droši teikt, ka visu nosaka cilvēks pats, kāds viņš ir, nevis tautība.
(Visi tikšanās dalībnieki šajā jautājumā ir vienisprātis – Jelgavā nav nesaskaņu, kas būtu balstītas uz nacionālajām atšķirībām – aut.)
Olga Čaikina: Savas biedrības pārstāvjus aicinām naturalizēties un izmantot Naturalizācijas pārvaldes piedāvātos valodu un valsts vēstures kursus. Kaut gan, kopumā ņemot, uzskatu, ka antisemītisma izpausmes Jelgavā ir sastopamas. Tās gan vairāk ir sadzīves huligānisma līmenī. Piemēram, sabojājot kapu pieminekļus.
Jelgavas Nacionālo kultūras biedrību asociācija dibināta tikai pirms dažām nedēļām. Kāpēc tāda bija jādibina? Vai domājat, ka tā varēsiet ko vairāk panākt?
Rita Vectirāne: Tikko nodibinājās nacionālās kultūras biedrības, sākās to sadarbība, organizējot dažādus pasākumus. Tāpēc jau vairākus gadus Jelgavā pašvaldības paspārnē strādā sabiedrības integrācijas komisija, kurā darbojās visu kultūras biedrību priekšsēdētāji vai pārstāvji. Pie viena galda jau vairākus gadus var apsēsties visas kultūras biedrības un apspriest aktuālos un svarīgos jautājumus, dalīties pieredzē. Tas ir sekmējis sadarbību, kas izpaužas kā vairāku kopīgu pasākumu organizēšana. Sākām ar kultūras biedrību veidoto tautastērpu izstādi 2002. gada novembrī. Tajā katra biedrība sniedza koncertu. Domāju, tas bija sākumpunkts jaunai darbībai kultūras biedrībās. Nākamais lielākais pasākums bija piedalīšanās Jelgavas pilsētas svētkos pagājušā gada maijā. Katra kultūras biedrība Hercoga Jēkaba laukumā veidoja savas tautas sētu, bija uzaicināti uzstāties kultūras kolektīvi no biedrību pārstāvošām valstīm. Cik zinu, tieši dažādās tautu sētas no pilsētas svētkiem palikušas jelgavniekiem labā atmiņā. Tur katra biedrība parādīja ne tikai kultūras aktivitātes, bet arī amatu prasmes. Šogad, domāju, pilsētas svētkos mazākumtautību kultūras biedrību pasākumi būs daudz plašāki. Turklāt vēlos uzsvērt, ka šīs iniciatīvas ir nākušas tieši no biedrībām.
Nākamais solis asociācijas izveidei bija apzināties, ka nepieciešamas pašiem savas telpas. Telpas bibliotēkai, pasākumiem, semināriem, izglītojošiem pasākumiem utt. Tā mēs nonācām pie idejas veidot asociāciju, kurā būtu apvienotas visas mazākumtautību kultūras biedrības. Tās varētu būt mūsu kopējās mājas. Aktivitātes sekmēja asociācijas izveidi ar domu, ka tās varēs darboties jau citā kvalitātē, īpaši, ja vēlamies piesaistīt finansējumu. Šobrīd kultūras biedrību attīstības posms varētu būt grūts, jo lielākie sponsori, kas palīdzēja nevalstiskajām organizācijām (NVO), Latviju ir atstājuši (piemēram, Sorosa fonds, ASV partnerattiecību programma). Sanāk, ka asociācija ir nodibinājusies visgrūtākajā laikā.
H.D.: Lielā mērā pašreizējās integrācijas komisijas aktivitātes un asociācijas izveide nebūtu iespējamas bez tās vadītājas personības. (Šim apgalvojumam piekrīt visi klātesošie – aut.)
A.U.: Nepieciešams viens cilvēks, kas visu satur savās rokās.
Vai nacionālās kultūras biedrības ir iesaistījušās pašreizējās kaislībās, kas noris ap izglītības likuma grozījumiem?
A.U.: Pati beidzu krievu skolu, bet universitātē mācījos latviešu plūsmā, jo labi zināju valodu. Tomēr arī tad mācības augstskolā man sagādāja grūtības. Domāju, ka daudz vairāk uzmanības jāpievērš latviešu valodas mācīšanai skolās, eksakto priekšmetu apmācībai tomēr jābūt dzimtajā valodā.
R.Ļ.: Noteikti līdz pārejai uz mācībām latviešu valodā vēl liels solis ejams. Tomēr vēlos uzsvērt, ka nedz mūsu biedrībai, nedz citām šis jautājums nav galvenais. Noraidām arī jebkuras politikāņu aktivitātes, mēģinot mūs ievilkt politiskajās kaislībās.
Vai nacionālajām kultūras biedrībām jānodarbojas ar sociālo jautājumu risināšanu?
R.V.: Protams, tikai tam mums trūkst līdzekļu.
H.D.: Kultūra, izglītība un sociālie jautājumi ir nesaraujami saistīti. Kultūras biedrībās līdz šim sociālajai palīdzībai trūka līdzekļu. Līdz ar asociācijas izveidošanos ceram, ka situācija uzlabosies. Čigānu biedrībai sociālo jautājumu risināšana varbūt būtu pat pamatuzdevums.
R.V.: Tagad, strādājot asociācijas ietvaros, redzam, ka katrai biedrībai ir savas aktuālākās problēmas. Nacionālajām biedrībām galvenais uzdevums ir kultūras un ar nacionālās identitātes saglabāšanu saistītie jautājumi, bet čigānu biedrībai sociālie jautājumi ir primārie. Asociācijas valdē esam pat vienojušies, ka šis uzdevums ir galvenais. Turklāt mans uzskats ir tāds, ka jābūt speciālai valsts programmai čigānu sociālajai integrācijai sabiedrībā. Tas nozīmē, ka vienlaicīgi jārisina viņu izglītības, nodarbinātības un sociālās palīdzības jautājumi.
Jelgavā ir viena no lielākajām čigānu kopienām Latvijā – aptuveni trīs tūkstoši. Viņi paši atklājuši, ka skolu neapmeklē gandrīz deviņdesmit skolas vecuma bērnu. Taču nav zināms, cik daudz no pieaugušajiem ir analfabētu. Lai tiktu amatniecības skolā, jābūt vismaz septiņu klašu izglītībai. Bet tādas nav pat divdesmit gadu veciem čigāniem.
Asociācija ir nodibināta. Kāds būs nākamais solis?
R.V.: Mums vajag kopīgas telpas kultūras biedrību aktivitātēm. Pašreiz pašvaldība ir izteikusi ļoti nopietnu piedāvājumu, kur varētu atrasties mūsu asociācijas mītnes vieta.
Kāpēc tas nepieciešams?
R.V.: Izņemot čigānu biedrību, nevienai citai pastāvīgu telpu nav. Vairākām biedrībām ir vieta, kur notiek regulāras mācības tā saucamajās svētdienas skolās. Pirmkārt, šādās telpās varētu notikt katras biedrības, arī kopīgi, pasākumi. Otrkārt, vairākas Jelgavas kultūras biedrības ir savākušas lielas un labas bibliotēkas, kuras nav kur izvietot.
A.U.: Sāp sirds, ka mūsu bibliotēka ir vietā, kas pilnībā nav tam piemērota. Grāmatas iet bojā. Mēs būtu priecīgi, ja izdotos visas biedrību bibliotēkas apvienot zem kopīga jumta.
R.V.: Kopīgas telpas tagad vairs nav nepieciešamas tik daudz, lai varētu rīkot svētdienas skolu nodarbības. Šajos gados katra biedrība telpas un pasniedzējus ir jau atradusi. Turklāt vairākām biedrībām par skolotāju darbu maksā pašvaldība. Asociācijas telpas palīdzētu pacelt mūsu līdzšinējo darbu pilnīgi citā kvalitātē.
A.U.: Bieži gadījies, ka mūs vienkārši nevar atrast. Biedrības aktīvisti tiek meklēti viņu darbavietās, kas bieži vien darba devējam liekas ne pārāk ērti.
Vai pašvaldībā jūs tiekat gaidīti un uztverti kā partneri vai kā lūdzēji?
O.Č.: Drīzāk mēs tiekam uztverti kā sadarbības partneri. Pārsvarā tie esam mēs, kas iet ar priekšlikumiem dažādu aktivitāšu un pasākumu rīkošanai. Pašvaldībā mūs labprāt uzklausa, un nav bijusi ne reize, kad iespēju robežās nebūtu palīdzēts.
A.U.: Neesam tikai lūdzēji. Domāju, ka pašvaldībai patīk redzēt pasākumus, kas ir Jelgavā dzīvojošo dažādu tautību cilvēku kopdarbs. Protams, ārēji tas vairāk redzams plašos pilsētas svētku pasākumos. Īpaši labi tas bija jūtams pērnā gada pilsētas svētkos, kuros katra kultūras biedrība iepazīstināja ar savu tautu, ieražām, kultūras tradīcijām. Pašreiz noris gatavošanās šāgada pilsētas svētkiem, kuros, domājams, biedrību aktivitātes būs daudz plašāk saskatāmas.
H.D.: Kā savas tautas pārstāvis gan varu teikt, ka čigāni attiecībās ar pašvaldību vairāk ir lūdzēji. Saprotu, ka mūsu tautai tas ir saistīts ar gadiem milzušajiem un nerisinātajiem sociālajiem jautājumiem. Čigāniem tas ir sasāpējis tiktāl, ka ar kultūru saistītie jautājumi paliek mazāk svarīgi.
Pašvaldība Jelgavas Nacionālo kultūras biedrību asociācijai ir palīdzējusi atrast telpas, remontēt tās un iekārtot. Vai ir kāds darbs, kuru nevarat paveikt bez pašvaldības palīdzības?
A.U.: Tie ir komunālie maksājumi par šo telpu uzturēšanu. Kultūras biedrības no saviem nelielajiem līdzekļiem to nekādi nevarēs “pavilkt”. Domāju, ka tieši komunālo maksājumu segšana būtu tā palīdzīgā roka, kuru varētu sniegt arī Latvijas valsts integrācijas procesam Jelgavā.
A.B.: Tieši komunālie maksājumi ir tas klupšanas akmens, kāpēc es ar zināmu skepsi raugos uz jaunajām telpām. Pirms vairākiem gadiem kopā ar poļu biedrību šādas telpas bijām jau izcīnījuši. Tomēr pat divas biedrības nevarēja nomaksāt nepieciešamo summu par vienu istabu. Īpaši grūti ir ziemas sezonā.
R.V.: Ja to uzveļ uz asociācijas pleciem, tas nozīmē, ka primārais vienmēr būs komunālie maksājumi. Tas, kam patiesībā esam izveidojuši asociāciju (kultūras un izglītojošās aktivitātes), paliks vienmēr otrajā plānā. Tā tas nedrīkstētu būt. Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta palīdzība varētu izpausties, iegādājoties mums biroja tehniku un rodot iespēju pieslēgties internetam. Mūsdienās tā vairs nav rotaļa. Ar biroja tehniku un internetu aug arī kultūras biedrību starptautiskā aktivitāte.
Līdz šim mazākumtautību biedrības darbojās kā nevalstiskas organizācijas. Vai līdz ar asociācijas izveidošanu jūsu līdzšinējais statuss saglabājas?
R.Ļ.: Kultūras biedrību juridiskais statuss arī turpmāk paliks nemainīgs. Asociācija palīdzēs risināt tikai kopējus jautājumus.
Vai jaunā likumdošana, kas attiecināma uz NVO finansēšanu, iespaidos jūsu finanšu situāciju?
R.V.: Mūsu sabiedrībā sponsorēšana nav iegājusies kā tradīcija. Domāju, ka masu saziņas līdzekļiem būtu ļoti svētīgi atspoguļot ārvalstu pieredzi, kā tiek finansiāli atbalstītas nacionālās kultūras biedrības. Pašreiz pārsvarā esam naudas lūdzēji. Visbiežāk arī visa sabiedrība uz mums lūkojas ar zināmu skepsi. Sajūta tāda, ka viss pie mums notiekošais tiek uztverts nenopietni. Piemēram, bāreņu vai cilvēku ar īpašām vajadzībām jautājums ir ļoti svarīgs, bet jūs te nākat pie mums ar kaut kādiem nenopietniem priekšlikumiem. Tiekam nostādīti konfrontējošā situācijā. Tā kardināli būtu jāmaina.
A.U.: Līdz šim līdzekļus pārsvarā esam ieguvuši no biedru maksām. Ieņēmumi ir minimāli, bet arī izdevumi ir ļoti nelieli.
O.Č.: Ebreju kopiena jau daudzus gadus ir izmantojusi tās plašās iespējas, kuras piedāvā Izraēla saviem tautiešiem ārvalstīs. Pati sāku meklēt līdzekļus pirms astoņiem gadiem, tāpēc man jau ir visai liela pieredze finanšu piesaistē. Pārsvarā tos izmantojam Jelgavas ebreju sociālā stāvokļa uzlabošanai. Palīdzam tiem, kuriem klājas grūti. Kaut gan jāsaka, vairums šeit dzīvojošo ebreju ir normāli iztikuši. Kam bija grūtāk, jau sen devušies uz tēvzemi. Tomēr šim darbam ir labums – tagad ar iegūto pieredzi palīdzu saviem kolēģiem no citām biedrībām.
R.Ļ.: Poļu biedrībai tautiešu sociālajai palīdzībai nedaudz līdzējusi Polijas vēstniecība. Tā kā esam visas Latvijas poļu kopienas daļa, daudzas aktivitātes arī rīkojam kopīgi. Esam saņēmuši arī tiešu tautiešu palīdzību no nevalstiskajām organizācijām Polijā.
A.B.: Mēs esam rakstījuši vairākus projektu pieteikumus programmām, ar kurām Lietuva palīdz saviem tautiešiem ārvalstīs. Kaut arī nedaudz, tomēr minimālus finanšu līdzekļus esam saņēmuši. Pašiem jābūt ļoti aktīviem, lai kaut ko dabūtu. Dažreiz palīdz kāds no vietējiem uzņēmējiem.
Tam piekrīt visi uz sarunu aicinātie – bez vietējo Jelgavas uzņēmēju atbalsta būtu grūti organizēt daudzos kultūras pasākumus, kas pēdējos gados tik ļoti iepriecinājuši pilsētniekus. Protams, vēl pašvaldības ne tikai morālais atbalsts, bet arī finanšu palīdzība iespēju robežās.
A.U.: Mēs esam lielās Latvijas krievu kopienas daļa, tāpēc izmantojam Krievijas vēstniecības palīdzību, rīkojot dažādus kultūras pasākumus. Esam saņēmuši skolu grāmatas. Vēlos uzsvērt, ka mūsu biedrības darbība nekādā veidā nav saistīta ar tām krieviski runājošo organizāciju aktivitātēm, kas saistītas ar grozījumiem izglītības likumā un pāreju uz apmācību latviešu valodā.
H.D.: Tā kā manai tautai nav savas valsts, esam palikuši tādi kā sērdieņi. No ārvalstīm mums neviens nepalīdz, tāpēc visa naudiņa jāsavāc tepat.
R.V.: Jelgavas pašvaldība divreiz gadā finansiāli atbalsta visas kultūras biedrības bez īpašu projektu iesniegšanas. Tas nozīmē, ka tās šos līdzekļus var izmantot pēc saviem ieskatiem. Summas nav lielas, tāpēc biedrības tos izmanto svētku pasākumu rīkošanai.
Pirms brīža jūsu priekšā sēdējā N.Muižnieks un I.Viņņika, kuri aicināja rakstīt un iesniegt projektus jūsu darbības veicināšanai. Vai tas nozīmē, ka to darīs katra biedrība atsevišķi vai jaundibinātā asociācija būs “jumta” organizācija šādiem projektiem?
R.V.: Domāju, ka process notiks abējādi.
H.D.: No Nila Muižnieka uzzināju, ka no 25 iesniegtajiem projektiem Latvijā atbalstīti tikai seši. Tāpēc mans ieteikums ir projektus vismaz sākumā katrai kultūras biedrībai rakstīt atsevišķi.
(Kā bilst biedrību pārstāvji, tagad noris intensīvas mācības projektu rakstīšanā – aut.)
Ar kuru valsts iestādi mazākumtautību kultūras biedrībām izveidojusies sadarbība?
A.U.: Vispirms var minēt Muižnieka kunga vadīto sekretariātu un Viņņikas kundzes departamentu. Viņu darbība visu laiku ir bijusi aktīva un kultūras biedrībām pretimnākoša. Īpaši pēdējā laikā, izglītojot mūs projektu sagatavošanā.
H.D.: Čigānu biedrību pārstāvji ir aicināti arī uz tikšanos ar iepriekšējās un tagadējās Saeimas frakcijām. Jūtam, ka tiekam uzklausīti, saņemam daudz labu ideju, bet… Pagaidām čigānu stāvoklis nav mainījies. Reizēm nolaižas rokas un nav vēlēšanās vairs neko darīt. Ne Latvijas, ne arī savas tautas labā, lai gan šeit dzimuši un auguši mani tēvu tēvi. Valstsvīri vairāk domā par savu labumu, ne par mums. Čigāni Latvijā vēl ir ļoti mierīgi atšķirībā no Slovākijas, kur viņu neapmierinātība ar sociālo stāvokli izvērtās plašos nemieros.
Vai iestāšanās ES mainīs mazākumtautību kultūras biedrību darbību?
O.Č.: Balsoju par iestāšanos ES. Esmu pārliecināta, ka tur iespējas kultūras biedrībām būs plašākas.
H.D.: Esmu pārliecināts, ka čigāniem ES klāsies tikai sliktāk. Diskrimināciju pret mums taču var novērot arī pašreizējās ES valstīs.
R.V.: Vispirms iesniegsim projektu Sabiedrības integrācijas fondā. Pēc tam lūkosimies uz piedāvājumiem, ko sniegs ES speciālo fondu līdzekļi. Problēma ir tā, ka tiek prasīta iepriekšējā pieredze, apgūstot lielus finanšu resursus. Bet kurai kultūras biedrībai ir tāda pieredze? Tādas nebūs nekad, ja valsts mums šādu iespēju nesniegs, apstiprinot vismaz asociācijas iesniegto projektu. Pieļauju, ka sekretariātā varētu būt kurators, kas pārraudzītu kultūras biedrību un asociāciju finanšu darbību, ja reiz šķiet, ka NVO tos tērē nemākulīgi. Tā vismaz būtu iespēja mācīties.
Kurš no etniskās un sociālās integrācijas jautājumiem pašlaik Jelgavā ir visaktuālākais?
H.D.: Čigānu etniskā integrācija vistiešāk ir saistīta ar sociālo integrāciju Latvijas sabiedrībā. Bez vienotas valsts programmas, domāju, pašvaldība viena pati to nevarēs “pavilkt”. Maniem tautiešiem pārsvarā ir ļoti zems sociālais statuss. Daudzi čigāni ir pārlatviskojušies, jo tā ir vieglāk dzīvot, kaut gan sirdī viņi ir palikuši čigāni.
O.Č.: Mūsu biedrībā pārsvarā ir vecākās paaudzes cilvēki. Vidējās paaudzes pārstāvji un jaunieši, kas nav aizbraukuši uz Izraēlu, lielā mērā jau ir integrējušies latviešu sabiedrībā. Daudzi mācās latviešu skolās.
A.B.: Tas, ko mēs saucam par integrāciju, Latvijā jau noticis sen. Problēmu nebūtu, ja tās mākslīgi netiktu cilātas un uzkurinātas. Tā ir brutāla un netīra politika. Tas ir mākslīgi radīts un uzturēts konflikts. Īpaši izglītības reformas jautājumā. Savukārt sociālo spriedzi Jelgavā bez visas valsts ekonomiskās attīstības nespēsim mazināt.
