Liene Krūmiņa
Jaunā rakstniece Anete Grīnberga prezentē savu debijas grāmatu “Draņķozols”
Jelgavas bērnu un jauniešu bibliotēkā “Zinītis” pirmdien viesojās jaunā rakstniece Anete Grīnberga, kura apmeklētājus iepazīstināja ar savu debijas grāmatu “Draņķozols”. Iedvesmojusies no Ralfa Kokina darba “Kurzemes vilkaču nostāsti”, Anetes fantāzija piešķīlusi papildu dzirksti reālām, mītiskām Latvijas dabas vietām un objektiem, par centrālo tēlu grāmatā izvirzot nejaukām leģendām apvīto Draņķozolu, kas atrodas Vilkaču takā Raudas mežā, Tukuma pusē. Šī mistiskā vieta top par vidi romānā, kurā sešpadsmitgadīgie dvīņi Malva un Paulis sastop ozola garu, kas strauji izmaina vienmuļo ciemošanās laiku pie tantes.
Jau 15. un 16. gadsimta hronikās Draņķozols minēts kā ļoti liels ozols, pie kura kārtas un dedzinātas raganas un velna kalpi. Dzimtbūšanas laikā ozola zaros kārušies līdz izmisumam novestie zemnieki. Arī jaunākajos laikos šajā vietā notikušas mīklainas cilvēku bezvēsts pazušanas. Koks nogāzās 2015. gada rudenī pēc tam, kad to dedzinājuši vandaļi. Tomēr ozols saista pārgājienu interesentus joprojām un iedvesmo rakstniekus.
Anete Grīnberga ieguvusi izglītību Latvijas Mākslas akadēmijas animācijas nodaļā, viņai radusies vēlme iztēlotos varoņus iedzīvināt romānā, bet bibliotēkā skatāma arī viņas studiju laika vizuālo darbu izstāde. “Ziņas” aicināja jauno autori uz sarunu.
– Kā dzīves ceļi tevi aizveda līdz savai pirmajai grāmatai?
Man jau no bērnības patika lasīt, pusaudžu gados sāku rakstīt dienasgrāmatu, vienmēr skolā patika rakstīt domrakstus. Studiju gados mācību uzdevumi deva impulsu attīstīt savus tēlus un sižetus, un tieši tajā laikā mani padziļināti sāka interesēt latviešu folklora, latviešu mistiskās vietas. Sāku tās iekļaut savos studiju uzdevumos un paralēli pievērsos tam arī brīvajā laikā. Pēc laika nonācu līdz tam, ka man bija apņemšanās rakstīt scenāriju animācijas sērijām, bet jau procesā es sapratu, ka tas drīzāk varētu būt grāmatas materiāls un to varētu izdot daudz ātrāk nekā uztaisīt animācijas sērijas.
– Kad grāmatnīcās nonāca “Draņķozols”?
Šogad februāra beigās.
– Vai grāmatas izdošana ir mainījusi tavu dzīvi?
Jā, noteikti. Kad rakstīju grāmatu, vienīgais mērķis bija manis padarītais un ieguldītais laiks, kas realizējas izdotā grāmatā. Man neienāca prātā, ka mani aicinās uz intervijām, bibliotēkām… Nesen biju Madonas bibliotēkā, tagad esmu uzaicināta arī uz citām vietām, tas noteikti ir mainījis manu dzīvi. Es esmu diezgan introverts cilvēks, bet, kad ir jābrauc, ko labprāt daru, ir jāizdabū tas super ekstravertais cilvēks ārā no sevis, jo jāuzstājas publikas priekšā.
– Jelgavā tiecies ar saviem lasītājiem un interesentiem Halovīna svētkos.
Es gribēju šo notikumu sasaistīt ar savu grāmatu. Apzinos, ka daudziem domas dalās gan par Halovīnu, gan par to, ka mums pašiem, latviešiem, ir savs veļu laiks. Šīs ir iespaidīgas kultūras tradīcijas, veļu laikā mūsu senči piemin aizgājušos, dod cienastu, un esmu dzirdējusi, ka daži cilvēki joprojām saklāj galdu ārā, bet pēc tam šo pārtiku gan neviens dzīvais neēd. Vēl viens nosaukums veļiem ir iļģis. Esmu priecīga, ka varu izmantot iespēju parunāt arī par seno latviešu tradīcijām, piemēram, vai jaunieši zina, ka mums ir sava veļu māte jeb nāves māte.
– Kā tu izlēmi stāstu apvērpt ap noslēpumaino Draņķozolu?
Trešajā kursā man radās liela interese par latviešu folkloru, mistiskām Latvijas vietām. Neatceros, kurā brīdī es sāku interesēties ar par Draņķozolu, bet nodomāju, “vou!”, tas ir tik iespaidīgs elements mūsu latviešu šausmu folklorā, īsti neviens to pirms tam nebija nopietnāk aprakstījis, ja neskaita Kokinu. Draņķozols atrodas Tukuma pagastā, tas ir ticis dedzināts, kas piedod papildu mistēriju kokam. Ap šo koku ir ezers, par to dzirdēti dažādi nostāsti, tur ir arī citi dabas objekti. Esmu lasījusi, ka sēņotāji un ogotāji izvairās no šīs vietas. Pirms sāku nopietni rakstīt grāmatas materiālu, ievācu informāciju par koku un izlasīju pieminēto Ralfa Kokina grāmatu, un materiāls ir iespaidīgs. Manā grāmatā darbība notiek arī citās vietās – Pokaiņu mežā, pie Velnezera un pie Latvijā vienīgā atklātā vilkaču kapa.
– Pati esi no Tukuma puses?
Es nāku no Latgales puses. Manā grāmatā ir pieminēts Velnezers jeb Čertoks. Atceros, bērnībā ekskursijās ar klasi es biju gatava iet tur peldēt, bet skolotāja mani ļoti sabāra, ka ezerā nekādā gadījumā nedrīkst brist, jo nostāsti vēsta, ka tur dzīvo ezera velns, kas ieraus peldētājus iekšā. Lai gan es zinu cilvēkus, kas ir pārpeldējuši tam pāri un ir dzīvi un veseli… Tas piešķir mistēriju šīm vietām.
– Jā, latviešiem ir diezgan augsta vēlme ticēt dažādām mistērijām, māņticībām.
To, protams, visu var norakstīt uz māņticību un laiku, kad Latvijā ienāca kristietība un daudz kas tika pavērsts citādāk, bet, manuprāt, tā ir savā veidā mūsu kultūra un tradīcijas. Pieminēt aizgājušos rudenī, veļu vakarā, atzīmēt citas rudens svinības un gadskārtas svētkus – tas mūs raksturo un padara atšķirīgus no pārējiem.
– Cik ilgi rakstīji grāmatu?
Rakstīju periodiski, iesāku to 2019. gada vasarā, visvairāk uzrakstīju 2020. gada vasarā.
– Vai bija kāds moments, kad pietrūka motivācijas strādāt un likās, ka viss jāmet pie malas?
Es centos sevi nemitīgi motivēt, centos rakstīt katru dienu, bet reizēm tikai pārlasīju un laboju to, kas jau tapis. Gāju uz mērķi, ka vēlos pabeigt, un domāju, ka stāsts ir interesants un publicēšanas vērts, centos to uzrakstīt, cik labi vien ie spējams. Pēc manuskripta iesūtīšanas izdevniecībai izdošanas laiks bija tieši gads, jo, protams, pandēmija patraucēja un arī nomainījās grāmatas redaktors.
– Kādas bija sajūtas, kad uzzināji, ka tiks izdota tava pirmā grāmata?
Neaprakstāmas. Vēlme rakstīt man ir jau no bērnības, un tad es sajutu, kā tas ir – piepildīt bērnības sapni. Kad iesāku, uztaisīju atsevišķu kladīti, kur pierakstīju tēla aprakstus, citas piezīmes – tas palīdzēja sajust rokās fizisku apsolījumu sev, ka ar laiku tas materializēsies īstā grāmatā.
– Vai nākotnē plāno rakstīt vēl?
Jā, esmu jau iesākusi nākamo darbu, kas pārtaps grāmatā.
– Vai tas būs “Draņķozola” turpinājums?
Tas būs pilnīgi cits stāsts. Es sapratu, ka noteikti gribu turpināt rakstīt jauniešiem, pusaudžiem, tā ir mana auditorija. Jaunais stāsts vairs nenorisināsies Latvijā, nebūs ievīta folklora, arī galvenais varonis mainīsies – “Draņķozolā” tā ir meitene, bet jaunajā grāmatā būs zēns; sapratu, ka man ir izaicinājums rakstīt no pretējā dzimuma skatpunkta.
– Redzēju, ka aicini jauniešus piedalīties “Lasīšanas stafetēs”.
Jā, tas bija “Zvaigznes ABC” rīkots projekts, kurā bērni dažādās vecuma grupās tika aicināti lasīt latviešu autoru grāmatas un pēc tam dot savu atsauksmi par izlasīto. Interesantāko atsauksmju autoru apbalvošanas pasākumā es tikos ar saviem lasītājiem un mēs kopā apspriedām “Draņķozolu” – tas bija ļoti vērtīgs notikums.
– Kādas bija atsauksmes par tavu darbu?
Visvairāk pārsteidza tas, ka daudzi lasītāji izteica vēlēšanos izlasīt šīs grāmatas otro daļu. Viņiem likās, ka stāsts var turpināties un viņus interesē nākamie galvenās varones notikumi. Tas bija labākais, ko es kā jaunais rakstnieks varēju sagaidīt no saviem lasītājiem, – ka viņiem ir vēlēšanās lasīt grāmatas turpinājumu. Tomēr man šis stāsts ir pabeigts.
– “Zinītī” ne tikai prezentēji grāmatu, bibliotēkas sienas nu rotā tavu gleznu izstāde.
Darbi ir tapuši studiju laikā kā papildu ieskats manā radošajā darbībā. Jā, man ne tikai patīk rakstīt, patīk arī gleznot un zīmēt, un mana galvenā nodarbošanās ir animēšana, tāpēc bija iecere to parādīt arī šajā pasākumā un padalīties ar ieteikumiem. Es saprotu, ka ne vienmēr ir viegli būt radošam un motivētam, bet tas ir viens no maniem mērķiem, vairāk darīt lietas, kas tev patīk.
Teksts un foto: Liene Krūmiņa
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.
Reklāma