Andra Manfelde sarunā ar “Zemgales Ziņām” stāsta par savām atmiņām no dzīves Jelgavā, dalās ar radošajām nākotnes iecerēm, kā arī ieskicē pārdomas par literatūras pasniegšanu skolā un atklāj, kurš no daudzajiem apbalvojumiem viņai ir vismīļākais.

– Jūs savas dzīves laikā bieži mainījāt pilsētas – esat dzīvojusi Kuldīgā, Tukumā, Liepājā, Jūrmalā u. c. Kādas ir spilgtākās atmiņas no Jelgavas?

Pēc Dubultu Rakstnieku nama man bija jāmeklē jauna dzīvesvieta. Redzi, man ir zināmas prasības, kas, iespējams, ir mazliet smieklīgas. Man nepieciešams, lai es mitinātos veco laiku mājā, lai tai līdzās ir ūdens, lai netālu ir baznīca utt. Tā nu es izmisīgi meklēju sev jaunu mājvietu, līdz uzdūros piedāvājumam, kur “Valsts nekustamie īpašumi” izīrēja tādu kā komunālo dzīvokli Jelgavā. Tā es nonācu šīs pilsētas visforšākajā vietā pie paša Svētās Trīsvienības baznīcas torņa, tajā pagalmā, kur apakšā “Unibanka”. Tas bija milzīgs sešistabu dzīvoklis ar diezgan lētu apkuri. Man ļoti patika jūsu pilsēta. Jā, sākumā bija tādas kā nedaudz paģiras pēc jūras, jo es ilgu laiku biju nodzīvojusi Karostā, un tad nu man šķita, ka kaut kā gaisā pietrūkst. Nav tā vēja un dzestrā mitruma, bet pēcāk Jelgavu ļoti iemīlēju. Ļoti patika Lielupes palienes pļavas, kur savvaļā ganās zirgi. Vēlāk gan mana idille beidzās, jo to māju pārdeva kaut kādiem uzņēmējiem, un viņi pie manis atnāca ar cedeli, kurā bija milzīga maksa par to visu, un es sapratu, ka nevaru to vairs atļauties.

– Vai kaut kas no tā, ko esat radījusi, dzīvojot Jelgavā, kādreiz būs pieejams taustāmā formātā? Vai tā būs kāda grāmata bērnu sērijā par Latvijas pilsētām?

Šī iecere drusciņ ir apstājusies, bet es ar īpašu siltumu atceros Jelgavu, jo tā izrādījās skaistāka, nekā no malas iepriekš bija licies. Protams, ka tai piemīt traģiskais faktors, ka vecpilsēta ir izārdīta un uzcelta jauna ar lielām Staļina laika ielām. Vēl man ļoti patika izstāde, kas apskatāma pastāvīgajā ekspozīcijā Trīsvienības baznīcas tornī. Tie vecie video, kur ir redzama Driksa ar tajā peldošajām laivām. Vispār jau hercogs Jēkabs sasaista manu dzimto Kuldīgu ar Jelgavu. Ir mazliet smieklīgi, ka tā vieta, kas vēsturiski ir zināma kā Kurzeme, šobrīd ir Zemgale. Noslēdzot šo tēmu, pateikšu vēl to, ka Jelgava ir ļoti laba pilsēta, kur tu, cilvēks, vari dzīvot brīnišķīgas divupes krastos.

– Jums īpaši tuvs ir ūdens motīvs. Kādēļ?

Upe ir kā laiks un jūra, kā tāda Dieva bļoda, kurā visu laiku viss mainās. Un Liepājā, kur es šobrīd atkal dzīvoju, lai kāds tu arī esi, varbūt nomākts, tu aizej pie jūras, un pēkšņi viss tevī izmainās. Mēs jau paši arī sastāvam aptuveni septiņdesmit procentus no ūdens. Nezinu, kā tie beduīni tuksnesī dzīvo, es tā noteikti nevarētu. Es arī daudz peldos un daru to arī ziemā. Neesmu baigais ronis, bet diezgan mierīgi varu, piemēram, izdomāt un janvārī aiziet nopeldēties, jo man nav nekādas starpības, vai ūdens temperatūra ir pieci vai desmit grādi.

– Jums tuva ir Vinsenta van Goga, Pola Gogēna un Vilhelma Purvīša daiļrade. Ar ko piesaista šo mākslinieku darbi?

Tas bija tāds augšanas periods, kad es vēl meklēju sevi. Tolaik nekad nebiju domājusi, ka nākotnē kļūšu par rakstnieci vai dzejnieci. Apmeklēju mākslas skolu un biju pārliecināta, ka būšu gleznotāja. Jau vēlāk, studentes gados, mazliet simboliski izsakoties, man parasti vienā rokā bija reprodukciju albumi, bet otrā – dzejoļu krājumi. Van Gogs mani, protams, ļoti piesaista arī joprojām. Tas ir paradoksāli, ka dzīves laikā viņam nopirka vienu pašu gleznu, bet tagad viņš ir viens no dārgākajiem māksliniekiem pasaulē. Arī viņa dzīves traģika, tas, ka viņš gribēja kļūt par mācītāju un palīdzēt cilvēkiem.

Vēl man ļoti tuva ir Marka Šagāla daiļrade. Es pat iztulkoju, tiesa, diezgan sliktā kvalitātē, viņa grāmatu “Mana dzīve”, kas ir gan gleznieciska, gan dzejiska, gan arī ironiska. Nu ļoti interesanta.

– Pirmā dzeja, ko sākāt lasīt, bija indiešu dzejnieka Rabindranata Tagores darbi. Pēcāk nāca Anna Ahmatova. Ko vēl patērējāt no pasaules literatūras krājumiem savas karjeras sākumā?

Diezgan ilgstoši lasīju Federiko Garsijas Lorkas darbus, tiesa gan, krievu valodā, tulkojumi latviešu valodā negāja īsti pie sirds. No pašmāju autoriem lasīju Ojāru Vācieti, Klāvu Elsbergu, Amandu Aizpurieti, vēlāk arī Annu Auziņu un Ingu Gaili. Man ļoti patīk Gabriela Garsijas Markesa romāns “Simts vientulības gadi”. Tieši Jelgavā dzīvojot, beidzot sāku lasīt Kurtu Vonnegūtu. Protams, kad biju vēl pusaudzis, daudz lasīju Ērihu Mariju Remarku. Man liekas, ka laikā, kad cilvēks vēl tikai veidojas, viņam vajag maksimāli daudz lasīt. Ā, un vēl Hulio Kortasaru es arī sāku lasīt, tieši dzīvojot Jelgavā.

– Jums ir daudz apbalvojumu un prēmiju. Kurš no tiem kā literātei ir visbūtiskākais?

Ojāra Vācieša prēmija par dzejas krājumu “Tranšejas dievi rok”, jo man viņš patīk kā cilvēks ļoti. Katra tā balva ir ļoti sevišķa, īpaši pirmās. Tad, kad man vēl nebija iznākusi neviena grāmata, man tika piešķirta Dānijas Kultūras institūta Hansa Kristiana Andersena prēmija par darbu “Lietus sievas pasaka”, un tas bija ceļojums uz Kopenhāgenu – ļoti jauks. Es biju pie Edvarda Eriksena radītās Mazās nāriņas bronzas statujas, un tas bija patiešām forši.

– Vai lasāt recenzijas par saviem darbiem? Kurš no pašmāju kritiķiem, jūsuprāt, ir tik tiešām labs sava amata pratējs?

Arnis Koroševskis, Anda Baklāne, Zanda Gūtmane un Kārlis Vērdiņš.

– Esat minējusi, ka pēc mūzikla “Adata” panākumiem mazliet sasirgāt ar zvaigžņu slimību. Kāda ir jūsu recepte tās izārstēšanai?

Dievs tevi ātri vien noliek atpakaļ uz zemes. Neilgi pēc šiem apdullinošajiem panākumiem es paliku stāvoklī un vairs nebija daudz laika domāt, ko ar to “slimību” iesākt, jo visa dzīve ātri vien izmainījās. Negribas lielus vārdus teikt, bet man liekas – Dievs strādā ar jebkuru cilvēku. Viņš mums sagādā gan slimības, gan trūkumus, gan nodevības, līdz ar to nekāda ilgstoša zvaigžņu slimība nemaz nav iespējama, vismaz manā gadījumā tā noteikti bija.

– Jums patīk Boriss Grebenščikovs. Kādu mūziku vēl labprāt klausāties?

“Elzas Okeānu”, bet vispār es ļoti maz mūziku klausos, jo man liekas, ka mūzika arī ir informācija, un bieži vien tas ir troksnis. Man vajag kaut kādus īpašus brīžus, lai es to vienkārši klausītos. Kad esmu vienatnē, parasti neko neklausos, bet vienu brīdi klausījos Arvo Perta opusu “Ādama žēlabas”. Man patīk tāda klasiskā mūzika un pat opera, bet tad vajag labu skaņu aparatūru, lai to pilnvērtīgi varētu izbaudīt. Esmu pat Zemfiru klausījusies, jo tik tiešām viņā ir tāda stihija, var just, ka cilvēkam ir milzīgs talants.

– Kuri no pēdējā laika dzejniekiem, prozaiķiem jums tīri labi iet pie sirds?

Man patīk Lotes Vilmas Vītiņas grāmata “Ūdenstornis”. Ivars Šteinbergs labi raksta. Agrāk ļoti patika Inga Ābele. Kas vēl? Kristīne Ulberga un Inga Žolude. Diezgan daudzi. Bet nav tā, ka, tikko kādam iznāk grāmata, es uzreiz skrienu uz grāmatnīcu un to pērku, jo tad, kad es pati rakstu, īsti negribu ielaist sevī citu rakstītāju pasauli. Lai es lasītu, ir jāuztrāpa uz tādiem mirkļiem, kad pati neko nerakstu. Tas viss ir diezgan sarežģīti. Vēl man patīk Jevgeņija Vodolazkina darbi, it sevišķi romāns “Laurus”.

– Kuru pašmāju grāmatu jūs ieteiktu izlasīt ikvienam Latvijas cilvēkam?

Tur pulka ir. Andras Neiburgas “Stum, stum” lai izlasa. Tā tāda klasika jau ir. Vispār jālasa daudz, jo latviešu literatūra nav tik štruntīga, lai to nelasītu. Man ir tāda kā mazliet škrobīte, jo tikai retais skolotājs māk bērnus ieinteresēt. Manuprāt, skolu programmu vajadzētu mainīt, nesākt ar vēsturi, bet gan ar, nezinu, dadaistiem. Vajag iemīlināt literatūrā, nevis sabakāt uzreiz ar “Mērnieku laikiem”, ar visām tām “kalpu zēnu vasarām”. Tieši tādēļ bērni arī izlemj, ka literatūra ir garlaicīga, bet tā īstenībā nav. Šie darbi ir ļoti labi, bet jau pieaugušam prātam. Vārdu sakot – mācot literatūru, nesaistīt kopā ar literatūras vēsturi, nedarīt to hronoloģiski.

– Vai dodat kādam lasīt savus vēl tikai topošos darbus?

Jā, vīram. Citreiz vēl Kristīnei Ulbergai. Protams, savai redaktorei Dacei Sparānei. Vēl es uzticos Gundegai Blumbergai un Jānim Rokpelnim.

– Vai ir vēl kāds literatūras žanrs, kurā vēlētos kaut ko uzrakstīt?

Es gribu uzrakstīt distopisku romānu. Man tā vēsture nedaudz ir apnikusi. Es gribu uzrakstīt tādu darbu, kur ir izrēķināšanās un izskaidrošanās ar vēsturi. Nedomāju, ka tas distopiskais būtu tā kā fantastika, pat ja grāmatas darbība notiktu, piemēram, 2080. gadā. Šajā stāstā nebūtu tik daudz no tehnoloģijām, bet vairāk skatīšanās un meklēšana saknēs – kas ir nogājis nepareizi? Kāpēc es esmu šajā punktā tāds, un kas es vispār esmu? Lieta tāda, ka es pārstāvu viedokli, kas ir arī aprakstīts Svētajos rakstos, proti, ka dvēsele mīt asinīs, un tāpēc dzimta ir ļoti svarīga. Viss, kas ir noticis ar taviem radiniekiem, kaut kā strukturējas tavās asinīs, un, ja ir vēlme, tu to visu vari atrast. Jā, caur nākotni pagātnē, kaut ko tādu es gribētu uzrakstīt.

– Vai klausāties audio grāmatas?

Nē, es to nevaru, jo esmu pilnīgs un absolūts vizuālis. Man vajag redzēt burtus. Es esmu mēģinājusi klausīties audio grāmatas. Man gribējās atcerēties, kas tur “Lolitā” bija, bet tad es paklausījos pirmās divas nodaļas un gluži vienkārši nevarēju vairs. Tur ir kaut kāds izcils teikums, pie kura man gribas pakavēties ilgāk, bet ierunātājs jau lasa tālāk. Es saprotu, ka tas ir ļoti vajadzīgs un ir arī ļoti ērti, ka tu, piemēram, vari klausīties grāmatu mašīnā, braucot pie stūres, bet tas nav man. Es nevaru grāmatas arī datorā lasīt. Man vajag paņemt tās rokās un fiziski izšķirstīt. Tam jau grāmatas ir, ar visu savu smaržu un smagumu, un fiziskās grāmatas no skatuves nenoies nekad, lai gan vienu brīdi likās, ka tā notiks.

– Grāmatā “Uzzīmē baltu lietu” (izdevniecībā “Aminor”) nav jūsu, kā tas ir ierasts, bet gan mākslinieces Neonillas Medvedevas gleznu reprodukcijas. Kādēļ izvēlējāties šo gleznotāju?

Tas bija labākajā nozīmē pasūtījuma darbs no izdevniecības. Vi-
ņiem šķita, un tā arī ir, ka man tuvs krievu reālisms, kas mazliet velk jau uz impresionismu, un Neonilla, varētu teikt, pārstāv to skolu, līdz ar to mēs esam līdzīgas un varējām uztaisīt šo grāmatiņu kopā. Tā nu mēs satikāmies, un mums radās doma par bērnu grāmatu, lai gan tā ir nosacīti bērnu literatūra. Tie ir tādi atmiņu stāsti par zīmēšanu un pārdomas par to, kas ir māksla. Mēs diezgan daudz kopā strādājām. Kaut kas arī neiekļāvās grāmatiņā, jo redaktors izmeta dažas nodaļas par keramiku, lai nav tīri mans autobiogrāfisks darbs. Es centos, lai tas ir stāsts par to, ka ne tikai Andra Manfelde ir zīmētāja, bet arī ikviens bērns ir zīmētājs, kurš meklē mākslu. Man daži darbi tur ir ļoti mīļi. Tā, piemēram, ļoti patīk, kā Neonilla ir uzzīmējusi gleznu “Meitene ar persikiem”, un Purvītis, manuprāt, ir vienkārši ģeniāli uzzīmēts ratos.

– Jums ir tēlnieces izglītība. Vai kaut kur var apskatīt jūsu veidotās skulptūras?

Nav man nekādas skulptūras! Tad ir jābrauc pie Kaspara Dimitera uz mājām. Tur mans diplomdarbs stāv pie krusta. Tas ir tā kā dzirnakmens, kas pārdalīts četrās daļās, tā kā četru gadalaiku vēju virzieni un četri evaņģēliji. Es jau studējot sapratu, ka no manis tēlnieks nekāds nebūs, jo domāšana pareizā ir, bet varēšana pirkstos nav itin nekāda. Tāpēc sanāca tā, ka tēlnieks pārtapa par dzejnieku. Man gan šķiet, ka Teodors Zaļkalns dzejoļus arī rakstīja, bet man nav šī specifiskā veidošanas talanta pirkstos. Man ir telpiskā domāšana, bet tā ir rakstot, jo šķiet, ka visi mani romāni ir arī ļoti telpiski.

– Kā jums patīk atpūsties?

Es varu gulēt tā kā liels lācis. Vēl man patīk filmas skatīties un lasīt arī patīk, bet tur ir jāsaņemas uzlikt brilles un gaismu ieslēgt. Man patīk staigāt daudz. Ojārs Vācietis esot izstaigājis savus dzejoļus. Un tā patiešām arī ir – tu ej un raugies apkārt, un tad atnāk tā doma.

VIZĪTKARTE

Dzimšanas vieta: Kuldīga

Izglītība: Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskola, tēlniecības specialitāte

Profesija: dzejniece un prozaiķe

Pēdējā izlasītā grāmata: Inga Žolude “Vendenes lotospuķe”. Ļoti kvalitatīvas darbs visos aspektos. Gan psiholoģiski, gan vēsturiski, turklāt lieliska valoda.

Būtiskākais brīdis karjerā: Karjera ir kāpnes, kas izaug zem taviem soļiem un kas ne vienmēr ved augšup, galvenais – sākt un turpināt.

Izdotās grāmatas:

“Tranšejas dievi rok” (2005), “Adata” (2005), “Betona svētnīcas” (2008), “Sirds pasaka” (2009), “Zemnīcas bērni” (2010), “Ceļojums uz mēnesi. Visbija–Ventspils–Visbija” (2011), “Dzimtenīte” (2012), “Ziemeļu tirgus” (2013), “Virsnieku sievas” (2017), “Kurš no mums lidos?” (2017), “Mājās pārnāca basa” (2018), “Vēja Vīrs un mēs” (2018), “Ceriņslotas zīmējumi” (2019), “Vilcēni” (2020), “Kaķis mākoņos” (2020), “Poēma ar mammu” (2022)

Teksts: Mārtiņš Mārcis Beitiņš

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.