Tetovējums – sieviete pie kapa

Pirms mazliet vairāk nekā 45 gadiem – 1979. gada pavasarī – Jelgavas un tās apkārtnes iedzīvotāji beidzot varēja atviegloti uzelpot. Šajā laikā Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu kolēģija izskatīja krimināllietu, kurā bija apsūdzēts 1943. gadā dzimušais Gunārs Stikuts. Iepriekšējā gada pavasarī un vasarā šis vīrietis savu noziegumu dēļ stindzinošās bailēs bija turējis gan lielus, gan mazus jelgavniekus un novada iedzīvotājus. Beidzot šim murgam tika pielikts punkts. Ar 1979. gada 5. aprīļa Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas spriedumu smagos noziegumos apsūdzētajam G. Stikutam piesprieda augstāko soda mēru. Spriedums tika izpildīts. Viņu nošāva.

Izcēlās jau skolas laikā

Padomju okupācijas gados vienkāršam cilvēkam nonākt žurnālistu uzmanības lokā, citiem vārdiem, iekļūt kādā no periodiskajiem izdevumiem, bija mazāk iespēju nekā mūsdienās. Tas arī loģiski, jo padomju žurnālistika darbojās pēc citiem principiem. Negatīvās parādības sabiedrībā, protams, tika atspoguļotas, bet ne tik bieži un detalizēti, kā tas ierasts šodien.

G. Stikutam iespēja lasīt savu vārdu laikrakstā radās jau skolas gados, mācoties Jelgavas 1. vidusskolā, taču ne tajā labākajā kontekstā. “1. vidusskolas 5. klases audzēknis Gunārs Stikuts ir nedisciplinēts, piesavinās skolas darbnīcas mantas,” pausts laikraksta “Zemgales Komunists” 1956. gada 13. novembra numurā. Neparasti, taču tieši pēc nedēļas šī laikraksta 20. novembra numurā vēstīts, ka “cita 1. vidusskolas skolēnu grupa: 1943. gadā dzimušais Gunārs Stikuts, dzīvojošs Vārpu ielā 22a, 1942. gadā dzimušais Valdis Goba no Zirgu ielas 4–2, 1944. g. dzimušais Jānis Kuguliņš, dzīv. Sakņudārza ielā, un 1945. gadā dzimušais Staņislavs Staģis no Liepu ielas 2–7 arī paredzēja apzagt skolas bufeti. Viņi gribēja caur logu nokļūt