Ukraiņu dzīve jaunajā pasaulē

Kā Latvijā iedzīvojušies un jūtas kara plosītās Ukrainas bēgļi.

Ja šodien jautātu, cik Ukrainas civiliedzīvotāju, bēgot no Krievijas sāktā kara, patlaban uzturas Latvijā, tad precīzu informāciju par to nav iespējams atrast. Pēc Fizisko personu reģistra datiem, Latvijā esot vairāk nekā 40 tūkstoši Ukrainas civiliedzīvotāju, bet Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda ko citu – šogad Latvijā dzīvo 25 650 Ukrainas civiliedzīvotāji, kuriem piešķirts pagaidu aizsardzības statuss. Iepriekšējā – 2023. – gadā šādu cilvēku skaits bijis 23 537. Arī domnīcas “Sabiedriskās politikas centrs “Providus”” direktore un pētniece Iveta Kažoka nesen Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēdē, iepazīstinot ar pētījumu ”Ukrainas bēgļi Latvijā: pieejamie dati, pieredze un sabiedrības attieksme”, vērsa uzmanību uz to, ka joprojām neesot skaidrs, cik Ukrainas civiliedzīvotāju Latvijā kopumā uzturas. “Informācijas trūkums par Latvijā dzīvojošo Ukrainas civiliedzīvotāju skaitu, pirmkārt, apgrūtina Ukrainas civil­iedzī­votā­jiem noteikto pakalpojumu apjoma un tiem nepieciešamo resursu plānošanu; otrkārt, apgrūtina un sniedz maldinošu vērtējumu par Ukrainas civiliedzīvotāju proporcionālo iesaisti dažādos sociālekonomiskajos procesos,” secina pētnieki. 

Ne tikai cilvēku skaits ir uzmanības vērts – mūsu valsts institūcijām trūkst sapratnes par to, kas vispār notiek ar Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijā. “Trūkst vienviet apkopotas informācijas par ukraiņu dzīvi Latvijā. Piemēram, nav zināms, cik tad ir tādu Ukrainas bērnu un jauniešu, kuri neapmeklē mūsu valsts izglītības iestādes,” saka Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Raimonds Bergmanis (ZZS). Viņš uzskata, ka būtu jānosaka viena atbildīgā institūcija, kas uzņemtos koordinējošo funkciju un varētu piedāvāt risinājumus valdībai un Saeimai.

Nozīmīga daļa ukraiņu ir izvēlējušies apmesties ne tikai Rīgā un Pierīgā, bet arī Latgalē. Iekšlietu ministrijas “Latvijas Avīzei” sniegtā informācija rāda, ka, piemēram, Ludzas novadā dzīvojot 921 Ukrainas iedzīvotājs. Kā viņi tur jūtas: vai ir iedzīvojušies, vai iemācījušies latviešu valodu? Vai varbūt ir atraduši Latgalē tikai īslaicīgu pieturas punktu ceļā uz citām Eiropas valstīm? “Latvijas Avīze” devās uz Ludzas novadu.

Grib studēt Latvijā
Ludzas 2. vidusskola pagājušajā mācību gadā uzņēma 26 ukraiņu skolēnus, bet patlaban mācības turpina tikai 14 no viņiem. Pārējie pārcēlušies uz Rīgu vai aizbraukuši uz turīgākām valstīm. 

“Ar tiem, kuri vēlas mācīties, viss ir kārtībā. Diemžēl daži Ukrainas jaunieši ir tādi, kuriem ne īpaši patīk mācīties. Viņiem ir grūtības ne tikai ar latviešu valodu, bet ar visiem mācību priekšmetiem. Kaut gan skolas vadība ieteica, ka visiem, lai integrētos Latvijas sabiedrībā, vajadzētu mācīties tikai mūsu valsts mācību iestādēs, tomēr daļa, es domāju, attālināti mācās arī Ukrainā. Bet kopumā viņi šeit jūtas droši,” stāsta Ludzas 2. vidusskolas direktore Zinaīda Buliga.

Direktore ikdienā tiekas arī ar skolēnu vecākiem un zina, ka ir vecāki, kuri cenšas iedzīvoties Ludzas sabiedrībā, mācoties latviešu valodu kursos un cenšoties sazināties ar direktori latviski, bet ir arī tādi, kuri neko nesaprotot un runājot tikai krieviski. 

Skolā satieku 12. klases skolnieku Ruslanu Itkinu, kurš jau ieguvis vidējo izglītību Ukrainā, jo tur jāmācās gadu mazāk nekā Latvijā, un cer sekmīgi nokārtot centralizētos vidusskolas eksāmenus arī Latvijā. Ruslans man latviski cenšas stāstīt, ka vienu īsu brīdi mācījies latviešu valodas kursos Ludzā, taču neesot paticis tas, kā pasniedzējs māca valodu. Kursi viņam tikpat kā neko neesot devuši, tāpēc Ruslans nolēmis mācības pārtraukt. Viņš no savas dzimtās Dnipro pilsētas uz Ludzu pārcēlies 2022. gada rudenī, bet iepriekš šad un tad braucis ciemos pie radinieces, kura šeit dzīvojot jau ilgus gadus. Pamazām ielauzījies latviešu valodā. Papildinājis savas zināšanas, skatoties latviešu filmas, klausoties televīzijas raidījumus un lasot grāmatas. “Daudz runāju ar latviešiem, būdams Jaunsardzē. Tā bija interesanta pieredze, jo varēju uzlabot tieši sarunvalodu. Latviešu valodas gramatikas zināšanās gan man vēl ir daudz robu. Pagājušajā gadā, beidzot 11. klasi, latviešu valodas eksāmenā saņēmu 40 procentus, matemātikā – 50, bet angļu valodā – 51 procentu. Ukrainā bija iespēja mācīties angļu valodu, bet to nedarīju, jo domāju, ka pēc vidusskolas strādāšu kaut kur smagajā rūpniecībā Dnipro, kur šī nozare ir ļoti attīstīta. Vienkārši nebiju redzējis citu pasauli. Tagad man ir jauns mērķis – ja izdosies sekmīgi pabeigt vidusskolu, studēšu Latvijā agronomiju vai kādu citu lauksaimniecības specialitāti,” stāsta Ruslans.

Viņa vecāki ir palikuši Ukrainā, un Ruslans Ludzā dzīvo kopā ar mammas māsu, kura, kā viņš stāsta, ir ieguvusi pilsonību un tagad var brīvi dzīvot Latvijā. Arī Ruslans ar laiku gribētu iegūt Latvijas pilsonību, bet viņš saprot, ka vēl ļoti daudz esot jāmācās, īpaši Latvijas vēsture, lai nokārtotu naturalizācijas eksāmenu.

Kāda ir jūsu attieksme pret prasību, ka Ukrainas bēgļiem, kuri uzturas Latvijā vismaz gadu, ir
jāspēj sazināties latviešu valodā?

Latvijā ir diskusijas par darbaspēka trūkumu, līdz ar to ir izskanējis ierosinājums veicināt, lai Ukrainas bēgļi (t. i., Ukrainas iedzīvotāji, kuri Latvijā ieradušies pēc 2022. gada 24. februāra) paliek dzīvot un strādāt Latvijā. Kāda ir jūsu attieksme pret šo ierosinājumu?

“Neko nesapratu, izņemot vārdu “vakcīna””
Dmitro Čakinam, kurš aizvadītajā gadā absolvēja Ludzas 2. vidusskolu, Ludza kļuvusi par pagaidu mājvietu, kaut gan viņa vecākiem neesot bijis plāns apmesties Latgalē.

“Atbraucām no Luhanskas apgabala Starobiļskas pilsētas 2023. gada 1. aprīlī. Sākumā bija nodoms doties uz Rīgu, bet tā sagadījās, ka autovadītājam radās problēmas un mums bija jāatgriežas atpakaļ. Es kopā ar māti, tēvu un brāli tiku nogādāts Ludzā. 

Pēc divām nedēļām iesniedzu dokumentus skolā un līdz šai dienai atceros pirmo mācību stundu – tā bija bioloģijā un es neko nesapratu, izņemot vārdu “vakcīna”. Bieži izmantoju “Google” tulkotāju tālrunī, lai varētu saprast, par ko ir runa. Ar latviešu valodu man bija pamatīgas problēmas, tāpēc 2023. gada septembra sākumā pakāpeniski sāku mācīties latviešu valodu bezmaksas kursos Rēzeknē. Mācījos visus trīs rudens mēnešus un decembrī devos uz Rēzekni, lai nokārtotu eksāmenu. Tas izdevās. Taču esmu nolēmis, ka man ir jāsasniedz augstāks latviešu valodas zināšanu līmenis, tādēļ pabeidzu B2 kursus, bet laika trūkuma dēļ eksāmenu vēl neesmu nokārtojis. Es dzīvoju Latvijā, man to vajag un gribas arī ar draugiem vairāk parunāt latviski,” tā savu iedzīvošanos Latvijā atceras Dmitro, ar kuru arī sazinos latviski. Viņš patlaban studē Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolā ekonomiku un attālināti arī publisko vadību un administrēšanu Rietumukrainas nacionālajā universitātē, kur iestājās pēc vidusskolas diploma iegūšanas Ukrainā.

Dmitro stāsta, ka Ukrainas un Latvijas vidusskolas izlaiduma klases mācību priekšmetu programmas bijušas līdzīgas, īpaši matemātikā. Ar angļu valodu gan bijis grūtāk, jo Dnipro vairāk nekā gadu bija okupēta, tāpēc viņam nav bijusi iespēja trenēties angļu sarunvalodā. “Bet es ļoti uzlaboju savas angļu valodas zināšanas Latvijā īstenotās starptautiskās “Erasmus” programmas laikā – divas reizes Ludzā un vienu reizi Bulgārijā un Polijā,” savu stāstu papildina Dmitro. Viņa draugi Ludzā runājot pamīšus gan latviski, gan krieviski un atbalstot Ukrainu cīņā pret Krieviju. Tiesa, esot bijušas dažas reizes Ludzā, kad viņš personīgi saskāries ar negatīvu attieksmi no vecākā gadagājuma krieviem, kuri dzīvo Putina propagandas ietekmē.

Meklē iespēju strādāt vienkāršus darbus
Dmitro mātei un tēvam ir augstākā izglītība, bet viņi nav atraduši savam izglītības līmenim atbilstošu darbu.

Kā rāda “Providus” veiktais pētījums, liela daļa atbraukušo Ukrainas civiliedzīvotāju uzrādījuši, ka viņiem ir augstākā izglītība. Tie ir 30% jeb 9477 no Latvijā patvērumu guvušajiem Ukrainas civiliedzīvotājiem. 

Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) reģistrēto Ukrainas civiliedzīvotāju bezdarbnieku vidū visvairāk ir tieši ar augstāko izglītību – tie ir 668 cilvēki, kamēr ar profesionālo izglītību ir uz pusi mazāk – 311, bet ar vispārējo vidējo izglītību – 286 personas un pamatizglītību – 43 cilvēki.

Ludzas novadā kā bezdarbnieki ir reģistrēti tikai 18 Ukrainas civiliedzīvotāji, bet Rēzeknē – 63 un Daugavpilī – 150 ukraiņi. NVA dati rāda, ka bezdarbnieki pamatā meklē iespēju strādāt vienkāršās profesijās. Visticamāk, tādēļ, ka nezina latviešu valodu. Piemēram, Dmitro mamma strādā par pavāri skolā un nevēlējās ar mani tikties, lai paustu savu viedokli par iekļaušanos Latvijas sabiedrībā. Dmitro stāsta – kaut gan vecākiem esot sliktas latviešu valodas zināšanas, darbu tomēr izdevies atrast. Tēvs esot inženieris un patlaban strādājot par pārdevēju būvniecības materiālu veikalā. Vecāki, visticamāk, pēc kara atgriezīšoties Ukrainā.

“Mani vecāki apmeklēja latviešu valodas kursus, lai iegūtu A1 līmeni. Viena lieta ir apmeklēt šādus kursus, bet pavisam cita lieta – iedziļināties, mācīties un censties sevi attīstīt. Kaut gan viņi ir gājuši kursos un viņiem bija tas pats ļoti profesionālais skolotājs, kas man, tomēr viņi valodu pat minimālajā līmenī nav apguvuši. Iespējams, tāpēc, ka Ludzā liela daļa sabiedrības runā krievu valodā. Ja godīgi, es sešpadsmit savas dzīves gadus runāju tikai krieviski. Bet, kad Krievija iebruka Ukrainā, man bija principiāla nostāja pilnībā pāriet uz ukraiņu valodu. Tagad ģimenē runājam tikai ukrainiski, bet vecāki savstarpēji – gan krieviski, gan ukrainiski,” stāsta Dmitro. Kopš viņš dzīvo Latvijā, personīgi neesot saskāries ar būtiskām problēmām. Taču viņš zinot gadījumus, kad ukraiņi tādas esot piedzīvojuši. Piemēram, Dmitro krustmāte, kura strādājusi frizētavā Rēzeknē, pārdzīvojusi, kad viņai darbinieki vaicājuši, kāpēc atbraukusi un ko te meklē.

Kad es kā “Latvijas Avīzes” žurnāliste gribēju tikties ar manikīri Ludmilu, kura arī no kara atbēgusi uz Latviju un kādu laiku strādāja Ludzā savā profesijā, saņēmu atteikumu, jo viņa šeit neesot iedzīvojusies un par iemesliem nevēloties stāstīt.

Savukārt Ludzas Medicīnas centrā man bija iespēja aprunāties ar otolaringoloģi Innu Prohorenko, kuras ģimenei arī nebijis mērķis palikt Latvijā, bet liktenis tā iegrozījies, ka Latvija, kura bija izraudzīta kā tranzītvalsts ceļā uz Vāciju, nu jau trešo gadu ir dakteres ģimenes dzīvesvieta. Viņa latviešu valodu mācījusies kursos Daugavpilī. “Ja ir vēlēšanās, valodu var iemācīties. Ar latviešu pacientiem runāju latviski, bet, ja kaut ko nespēju pateikt latviešu valodā, tad palīdz medicīnas māsa. Dokumentāciju gan aizpildu tikai latviski,” stāsta daktere.

Vai jāmācās mūsu skolās, ja atgriezīsies Ukrainā?
“Providus” pētījumā, kurā tika aptaujāti 457 šeit dzīvojošie Ukrainas civiliedzīvotāji, kas nesen ieradušies no kara pārņemtās valsts, ir secināts, ka puse no viņiem ir Latvijā integrējušies bez īpašām grūtībām un lielas problēmas nav radušās. Savukārt otra aptaujāto iedzīvotāju daļa ir norādījusi uz diezgan daudzām problēmām, no kurām dažas gan ir līdzīgas kā mums pašiem – citiem Latvijas iedzīvotājiem. Vislielākās grūtības sagādājot izglītības iegūšana skolas vecuma bērniem, pakalpojumu pieejamība reģionos izmitinātajiem vecākā gadagājuma cilvēkiem, kā arī savlaicīga piekļuve veselības aprūpei. Runājot par latviešu valodas apguvi – aptaujās secināts, ka liela daļa ukraiņu, kas dzīvo ārpus Rīgas, un pat tie, kas dzīvo tās tuvumā, teic, ka ir grūti piekļūt latviešu valodas un integrācijas kursiem, jo lielākā daļa no tiem notiekot galvaspilsētā. “Ja cilvēks strādā, ne vienmēr ir iespējams doties uz nodarbībām citā pilsētā. Un ne visi kursi pieņem dalībniekus no citām pilsētām, jo ir nepieciešami dokumenti, kas apliecina personas reģistrāciju Rīgā,” aptaujā teikusi kāda ukrainiete, kas dzīvo Jūrmalā.

Aizvadītajā nedēļā trīs Saeimas komisijas turpināja jūnijā aizsākto, bet nepabeigto diskusiju par grozījumiem Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā, kas noteiktu prasību visiem Ukrainas bēgļu bērniem apmeklēt Latvijas izglītības iestādes no 2025. gada 1. septembra. Pašlaik viņiem nav obligāti izglītība jāiegūst tieši Latvijas skolās, tāpēc daudzi mācās attālināti Ukrainas skolās cerībā pēc kara atgriezties savā dzimtenē.

“Mēs līdz pat šim brīdim nezinām, cik ir to Ukrainas bērnu un jauniešu, kuri nav mūsu izglītības sistēmā. Ja tas nav zināms, tad nav iespējams ieplānot arī nepieciešamās naudas summas šo Ukrainas civiliedzīvotāju apmācībai. Pirmā mācību gada laikā šiem skolēniem tiek atvēlēti diezgan lieli līdzekļi – 259 eiro mēnesī katram,” stāsta Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis.

Sešpadsmit Eiropas Savienības valstīs Ukrainas nepilngadīgajiem ir prasība par obligātajām mācībām klātienē. Astoņās valstīs, tajā skaitā Latvijā, ir noteikts, ka mācības ir vēlamas, bet 13 valstīs ir izveidotas speciālas sagatavošanas klases Ukrainas skolas vecuma bērniem un jauniešiem, kur viņi apgūst attiecīgās valsts valodu, lai pēc tam varētu sekmīgi mācīties. 

Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji Saeimas komisiju apvienotajā sēdē teica, ka ministrija izstrādājusi trīs pamatizglītības modeļus Ukrainas skolēniem. “Komisijas sēdē mēs uzzinājām arī to, ka līdz šim nav bijis neviena specializētā latviešu apguves kursa nepilngadīgajiem skolēniem. Man šķiet, ka šādi intensīvās apmācības kursi būtu labākais veids, lai sagatavotu ukraiņu skolēnus mācībām Latvijas skolās,” uzskata R. Bergmanis.

Latvijas sabiedrība: ukraiņiem jāprot latviešu valoda
“Providus” pētījumā izmantota arī SKDS veiktā Latvijas iedzīvotāju aptauja par attieksmi pret Ukrainas civiliedzīvotājiem (aprīlī ar interneta starpniecību aptaujāti Latvijas 1005 iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 75 gadiem). Uzdoti vairāki jautājumi par dažādām tēmām. “Providus” secina, ka Latvijas sabiedrībai ir kopumā pozitīva attieksme pret Ukrainas bēgļiem: vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju (59%) atbalsta jaunu kara bēgļu uzņemšanu Latvijā, 58% respondentu atbalsta viņu palikšanu dzīvot un strādāt Latvijā ilgtermiņā. Tiem, kuriem ir pretenzijas, tās lielākoties saistītas ar bailēm par savām darba vietām, kā arī priekšstatu, ka ukraiņi saņem lielāku atbalstu nekā vietējie iedzīvotāji. Tāpat atbildēs skanējusi trauksme par to, ka mazināsies latviešu īpatsvars Latvijā un ka izplatīsies krievu valodas lietojums. Ģimenēs krieviski runājošajiem Latvijas iedzīvotājiem ir daudz biežāk raksturīga negatīva attieksme pret jaunu Ukrainas bēgļu uzņemšanu vai esošo palikšanu uz dzīvi Latvijā.

Aptaujā Latvijas iedzīvotājiem jautāts arī par valsts valodas zināšanu nepieciešamību. Kā redzams grafikā, vairākums uzskata, ka ukraiņiem, kuri dzīvo Latvijā, būtu jāzina latviešu valoda. Īpaši liels īpatsvars cilvēku, kuri uzskata, ka Ukrainas bēgļiem būtu jāmāk sarunāties latviski, ir starp jauniešiem (82%) un cilvēkiem, kuri ģimenē runā latviski (78%). Savukārt lielāks īpatsvars respondentu, kuri atbildēja, ka viņi šo ierosinājumu neatbalsta, ir starp cilvēkiem, kas ģimenē runā krieviski (34%), un nepilsoņiem (36%).
— Māra Libeka

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”. Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Zemgales Ziņas” sadarbojas ar laikrakstiem “Latvijas Avīze”, “Staburags”, “Dzirkstele”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”.