Uzdrīkstēties uzvarēt

Patrika Strazda lielais dzīves aicinājums ir akadēmiskā airēšana. Patrikam un viņa ģimenei ar šo sporta veidu saistās lieli plāni, piemēram, gatavošanās un starts 2028. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Losandželosā. Vai tas maz ir iespējams? “Ir tikai viens veids, kā noskaidrot, – jāturpina strādāt. Jātrenējas vēl vairāk, nekā es to daru,” pauda sportists, kad “Zemgales Ziņas” viņu aicināja uz sarunu.

– Airēšana Latvijā nepieder pie pašiem populārākajiem sporta veidiem. Kas noteica jūsu izvēli nodarboties tieši ar šo sporta veidu?

Savu sporta veidu neesmu izvēlējies mērķtiecīgi. Bērnībā, kā jau daudzi puikas, spēlēju basketbolu, taču tas mani īsti neaizrāva. No basketbola aizgāju un gandrīz divus gadus tikpat kā nesportoju. Vasarā kādu dienu Jelgavas promenādē pamanīju airētājus, kas pa upi mums ar mammu airēja garām. Pajautāju mammai, kas tas par sporta veidu, uz ko viņa atbildēja, ka tā ir airēšana un ar to var nodarboties tepat, Jelgavā. Tas arī bija viss.

Kādu dienu septembra beigās mamma ienāca manā istabā un teica, ka rīt man būs airēšanas treniņš. Liekus jautājumus neuzdevu. Labi. Ja ir jābūt, tad būšu. Paskatīšos, kas tur notiek. Ja nepatiks, sliktākajā gadījumā neiešu. Aizgāju uz veco airēšanas bāzi, kur tolaik vēl notika treniņi, un sapratu, ka tā man ir pilnīgi jauna pasaule. Pirmkārt, es biju izdomājis, ka nodarbošos vai nu ar smaiļošanu, vai kanoe, jo tie bija vienīgie airēšanas veidi, kurus tolaik zināju. Taču notika citādi – es sāku trenēties akadēmiskajā airēšanā. Lai lasītāji saprastu – runa ir par tiem, kuri airē atpakaļgaitā, izmantojot divus airus. Man iepatikās! Sākumā mūs, jauniņos, salika kopā ar pieredzējušākajiem airētājiem četriniekos. Jau pēc pirmajiem treniņiem rokas bija tulznās, kas, protams, sūrstēja. Pirmais, kam pievērsu uzmanību, – man ļoti patika sabiedrība, kurā biju nokļuvis. Tā lēnu garu nedēļas pārauga mēnešos, bet treniņi vēl joprojām sagādāja prieku. Un pirmajā pusgadā trenere mani jau aicināja uz pirmajām sacensībām. Viņas doma bija pavērot, kas ar mani būs, kas nebūs. Pēc daudziem gadiem trenere atzina, ka jau toreiz varējis pamanīt, ka es treniņos esmu apņēmīgāks nekā citi mana vecuma cilvēki.