Abonē e-avīzi "Zemgales Ziņas"!
Abonēt

Uzņēmēja, kura uzticas savai iekšējai izjūtai

Uzņēmēja Kristīna Jermaka smejas, ka šajā dzīvē ar risku ir saistīts pilnīgi viss, ne tikai sava biznesa uzsākšana.
Foto no Kristīnas Jermakas personīgā albuma

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ozolnieku iedzīvotāja Kristīna Jermaka ir trīs bērnu māmiņa, taču daudz vairāk cilvēku viņu pazīst kā veiksmīgu uzņēmēju, zīmola “Pastel Baby” izveidotāju. Pārsvarā šī zīmola preču tirdzniecība notiek platformā Etsy.com, kur uzņēmēja darbojas aptuveni desmit gadu. To laikā Etsy.com ir izveidojusi pat vairākus veikalus. Paralēli viņas komanda strādā arī Latvijas tirgum, ir internetveikals un savs profils platformā “Instagram”. “Kaut pati esmu uzņēmēja, mana pārliecība ir, ka uzņēmējdarbība nav domāta visiem,” pauž Kristīna Jermaka. Publiski gan tiek propagandēts pretējais, ka labāk ir strādāt sev, nevis valstij vai uzņēmējam.

– Kā jūs izlēmāt sākt uzņēmējdarbību, turklāt tik neparastā jomā kā mazuļu aksesuāri, kas veidoti no auduma?
Pirms gandrīz trīspadsmit gadiem, kad man piedzima pirmais bērns, sāku sev meklēt kādu radošu nodarbi. Iepriekš biju strādājusi par grāmatnīcas vadītāju. Mani vilka uz dažādiem rokdarbiem. Tā laikam izpaudās manas vecmāmiņas gēni, jo viņa bija šuvēja. Tāpēc, sēžot mājās ar mazuli, vispirms sāku tamborēt, pēc tam pievērsos šūšanai. Kad mums piedzima otrā meita, aizdomājos, ka būtu labi, ja nevajadzētu atgriezties darbā un varētu mazāk strādāt, lai būtu vairāk laika, ko pavadīt kopā ar bērniem. Man ļoti negribējās meitas pusotra gada vecumā palaist dārziņā. Domāju, ko darīt, lai mēs kopā būtu ilgāk. Un pēc tam gadus piecus pārdomāju, kur es biju “ievēlusies”, jo strādāt mazāk man nekādi nesanāks. Ja bija doma strādāt mazāk, tad, uzsākot uzņēmējdarbību, kas manā gadījumā sākotnēji pat īsti nebija uzņēmējdarbība, bet gan neliels biznesiņš, viss pagriezās pretēji. Pati ražoju, pati tirgoju, līdz ar to strādāt mazāk nekā līdz šim nebija iespējams. Paralēli tam bija jāmācās fotografēt un sacerēt tekstus, kas uzrunātu manus klientus, kā arī – kā noformēt preci, kā to pārdot un daudz citu lietu. Turklāt vēl ar vienu roku vajadzēja kustināt bērnu ratus. Darāmā bija ļoti daudz. Pakāpeniski sāku sadarboties ar citām meitenēm, kuras šuj, un tad jau mēs tos darbiņus sadalījām. Šobrīd varu teikt, ka esmu nonākusi līdz posmam, kad varu strādāt mazliet mazāk nekā sākumā.

Atbildot uz jautājuma otro daļu, kā nokļuvu pie mazuļiem paredzētu lietu ražošanas, – zinu no pieredzes, ka mammas pārsvarā pavada laiku ar saviem bērniem, taču tas ne vienmēr ir gaišs, patīkams un rožains. Ātri var iestāties rutīna, un tā ir nomācoša. Visu laiku viens un tas pats. Esmu sapratusi, ka skaistas, praktiskas lietas, ko mamma kopā ar mazuli var lietot ikdienā, spēj uzlabot noskaņojumu. Nav brīnums, ka grūtniecēm tiek ieteikts skatīties uz skaistām lietām un klausīties skaistu mūziku. Taču, kad mazulis piedzimst, neviens vairs neinteresējas, kā jūtas mammīte. Galvenais, ka bērns ir paēdis un vesels, taču, kas notiek ar sievieti, ir vienalga. Tad es sapratu, ka man ļoti gribas radīt lietas ne tikai mazuļiem, jo viņiem šajā dzīves posmā neko daudz no materiālā nevajag, bet iepriecināt mammas, lai viņas justos forši, lietojot labas, kvalitatīvas lietas, kuras pēc pirmās vai otrās lietošanas reizes nesaplīst un ar mīlestību radītas tepat, Latvijā. Turklāt šo lietu radītājas ir citas mammas, kuras to visu saprot. Man šie aspekti bija svarīgi. Uztveru to arī kā atbalstu jaunajām māmiņām, jo pati diezgan ilgi esmu darbojusies kā zīdīšanas konsultante. Agrīnas attiecības mammai ar bērnu – tā man pašai ir ļoti tuva tēma.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Tātad jūsu uzņēmējdarbības, precīzāk sakot, idejas, sākums ir pašas pieredze.
Jā. Laikā, kad pati kļuvu mamma, man šī tēma bija ļoti aktuāla. Interese par to nav zudusi vēl aizvien. Varu teikt vienu: gan zīmols “Pastel Baby”, gan es kā mamma, gan arī kā uzņēmēja – mēs visi augam. Katrs savā tempā, taču augam.

– Cik, jūsuprāt, viegli vai grūti jaunam cilvēkam ir Latvijā uzsākt savu biznesu?
Uz šo jautājumu nemācēšu atbildēt. Nezinu, kā tas ir citās valstīs, jo neesmu tur mēģinājusi, kā vienīgi Latvijā. Biznesi ir ļoti dažādi. Ja es uzreiz būtu plānojusi atvērt šūšanas uzņēmumu, tas būtu cits stāsts. Taču es sāku to darīt līdzīgi, kā to dara daudz mammu, – vispirms iegādājos kvalitatīvu šujmašīnu. Tas bija viens no pirmajiem ieguldījumiem, kuru arī atpelnīju. Kad man bija mazliet vairāk naudas, iepirku vairāk audumu. Man nekad nav bijis tā, ka vajag ieguldīt lielu summu, piemēram, lai atvērtu veikalu. Es arī neriskētu to darīt. Izvēlējos modeli, ko dēvē par “slow business”. Respektīvi, attīstība notika lēni, pakāpeniski; desmit gadu laikā attīstīju šo lietu bez steigas. Cilvēkiem, kuri nolēmuši veidot savu biznesu, es iesaku sākt nevis uzreiz ar SIA atvēršanu, kur būs lielāki nodokļi, bet gan ar pašnodarbinātā statusu. Tas ļaus ietaupīt uz grāmatvedības pakalpojumiem. Ja strādā viens pats, tas ir diezgan izdevīgi un kādu laiku atvieglo dzīvi. Piereģistrēties ir samērā vienkārši. Daudz svarīgāks, manuprāt, ir veids, ar ko es vēlos strādāt, kā vēlos pelnīt naudu. Galu galā, ko es gribu dot šai pasaulei, lai cilvēkiem tas patiktu. Uzņēmējdarbība jau pašos pamatos ir saistīta ar to, ka tev būs jāiegulda ļoti daudz. Ja izvēlētā joma un darba process īpaši nerada prieku, ja strādā sakostiem zobiem, sasniegt augstāku līmeni būs grūti. Sākumā tieši tā arī ir: ja tev deg acis, tu vari strādāt līdz nakts melnumam, jo tev tas patīk un rada kaifu. Ja vēl par to maksā, tad vispār ir perfekti! Taču, ja sevi ir jāpiespiež, turklāt jau iepriekš apzinoties, ka gadu strādāšu bez peļņas, ne visi to var izturēt. Manuprāt, pirmais un svarīgākais ir tas, kur tu gribi to darīt.

Kristīna Jermaka labprāt sniedz konsultācijas arī citiem jaunajiem uzņēmējiem, kā uzsākt biznesu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Kā jums šo gadu laikā ir veicies? Sākumā droši vien bija viens produkts, pie kā strādājāt, bet laika gaitā to kļuvis arvien vairāk. Kur gūstat jaunas idejas?
Ar šuvējām ir tā, ka ar laiku kļūst garlaicīgi šūt vienu un to pašu lietu. Lai būtu interesantāk, es ar savu komandu vai nu kaut ko izdomājam, vai atrodam kādu ideju, ko izmēģināt. Tā nedaudz ir arī māksla. Tu ieraugi interesantu produktu, kas varētu noderēt jaunajām māmiņām, un tev to gribas izmēģināt pašai, pārveidojot pa savam. Darba procesā saproti, ka šo lietu var papildināt ar jaunām detaļām. Laikam jau ir arī prātīgāki uzņēmēji, kas izpēta, kāds ir pieprasījums, ko cilvēki meklē, kas tagad ir trends, taču mums ne vienmēr ir šādi. Sākam darbu pie jaunas lietas, jo mums pašām tā ļoti patīk un gribas to izgatavot. Piemēram, nesen sākām šūt, skaistu, ļoti ietilpīgu muslīna somu, ko māmiņas var ņemt līdzi uz dzemdībām. Savā ziņā tā līdzinās ceļojumu somai, ko iespējams novietot uz ratiem. Lai somu uzšūtu, jāiegulda pamatīgs, sešu līdz astoņu stundu ilgs darbs. Tad nu parēķinām, cik daudz par katru stundu ir jāsaņem šuvējai, cik jāsamaksā par materiāliem, kas ir vajadzīgi diezgan daudz. Rezultātā sanāk, ka pašizmaksa ir tuvu 40 eiro. Lai somu tirgotu, tās cenai, kā minimums, jābūt “reiz divi”, tātad 80 eiro. Bez ieguldītā darba un materiālu izmaksām jāpierēķina iepakojuma cena, nodokļi, peļņas procents un citas pozīcijas. Ar prātu es saprotu, ka tas nav izdevīgs projekts, jo – cik cilvēku varēs atļauties nopirkt muslīna somu par tādu naudu? Taču mums pašām šī soma ļoti patīk, turklāt tas ir kvalitatīvs un estētisks produkts, kuram, iespējams, nebūs daudz pircēju Latvijā. Mēs to palaidīsim platformā Etsy.com, un tad jau redzēs, cik prātīgs ir šis lēmums.

– Cik liela ir jūsu komanda?
Šobrīd “Pastel Baby” komandā strādā septiņi cilvēki. Ik pa laikam, kad pasūtījumu skaits pieaug, meklējam papildspēkus.

– Uzņēmējiem arī nepieciešams visu laiku apgūt ko jaunu. Vai jums atliek laiks apmeklēt kursus?
Svarīgs notikums bija mana uzņēmuma atrašanās biznesa inkubatorā. Vienu gadu bijām pirmsinkubācijā, kad kursu un apmācību veidā tiek piedāvāts milzums zināšanu. Tam sekoja inkubācijas programma, kad valsts līdzfinansēja dažus mūsu izdevumus. Papildus nopirkām šujmašīnu. Biznesa inkubators ļoti palīdzēja ievirzīt domas, kā no radošas rokdarbnieces var izveidoties par uzņēmēju, kurai ir jādomā ļoti racionāli un pirms katra liela tēriņa vai lēmuma pieņemšanas viss sīki jāizrēķina. Apmeklēju kursus par tirgošanos “Instagram”, par mārketingu. Tas palīdzēja, jo uzņēmējam visu laiku ir jāmācās.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Jūs kā uzņēmēja darbojaties samērā ilgi. Kā raksturojat uzņēmējdarbības vidi Latvijā?
Kamēr tu šuj mājās, par savām precēm izraksti rēķinus, kur peļņa nepārsniedz minimālo algu, tu samaksā desmit procentus un dzīvo mierīgi. Tikko kļūsti par uzņēmēju, kuram ir sava SIA un darba telpas, nodokļi arī ir pavisam citi. Izdevumi nevis divkāršojas, bet daudzkāršojas. Ir jādomā, kā nopelnīt, lai būtu, ko samaksāt par darbu, lai pietiktu materiālu iegādei, sūtīšanas izdevumiem, turklāt daudz ir jāsamaksā nodokļos. Uzskatu, ka tas ir grūti. Mēs esam šuvējas, mēs šujam. Mūsu preces nevar konkurēt ar tekstilizstrādājumiem, kas atrodas veikalu plauktos, jo tie ir šūti austrumos. Ķīnā šuvējas par dienas darbu saņem tikpat, cik mūsu šuvējas par stundas darbu. Kā mēs varētu konkurēt? Nekā!

– Vēlos jautāt pa nodokļiem…
Es uzskatu, ka nodokļu sistēma ir diezgan sarežģīta, īpaši ja runājam par eksportu. Bet man ir paveicies, jo jau ilgus gadus strādāju ar brīnišķīgu grāmatvedi, kura smalki pārzina visas nianses un tiek līdzi visām likumu izmaiņām, nodokļu likmēm un maksājumu termiņiem.

– Vai jums ir ieceres nākotnei?
Man tieši šodien bija saruna ar mentori, kura strādā ar uzņēmējiem. Sarunā ieskicēju, kurā posmā mans uzņēmums patlaban atrodas. Viņa uzmanīgi klausījās un tad pateica, ka tagad pienācis laiks mūsu darbības paplašināšanai, citiem vārdiem, ir laiks spert nākamo soli. Katram uzņēmumam ir savi darbības cikli. Mēs šobrīd atrodamies stabilā punktā, kaut gan dzīvojam krīzes laikā. Par to es tagad arī domāju – kāds varētu būt mūsu uzņēmuma nākamais solis. Mums nav kādu noteiktu robežu. Varam ražot vairāk produktu, varam meklēt vairāk ārvalstu partneru un tā joprojām. Turklāt neesmu pārliecināta, vai Latvijas tirgus būtu tas virziens, kur vēlos attīstīties, tāpēc vairāk domāju par eksportu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Uzziņa
■ Platformā Etsy.com ik gadu iepērkas 90 miljonu cilvēku.
■Daļa no klientiem šo platformu apmeklē tāpēc, ka meklē kaut ko ļoti unikālu, kā, piemēram, rokdarbus. Tie noteikti nebūs cilvēki, kuri iepērkas Amazon.de vai eBay.com, kuros cenas ir daudzkārt zemākas.
■Lai iedrošinātu arī citus Latvijas uzņēmējus, Kristīna Jermaka sniedz konsultācijas saistībā ar minēto platformu.

“Saviem produktiem izmantojam plašu audumu klāstu. Pārsvarā tas ir organiskais muslīns – viegls, gaisīgs audums, līdzīgs dubultai, kopā saaustai marlei. Mammas pie mums nāk un izvēlas to krāsu toni, ko prasa viņu noskaņojums,” atklāj Kristīna Jermaka.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
ZZ.lv komanda.