Gaitis Grūtups
Drīz būs gads kā Kalnciema vidējās paaudzes deju kolektīvā “Pavediens” dejo ukraiņu puisis Vadims Dzis. “Pavediena” vadītāja Daina Majoka raksturo Vadimu kā draudzīgu, centīgu un izpildīgu dejotāju, kas nekautrējas jautāt par to, ko sākumā nesaprot. Parastās deju kolektīva vadītāja komandas Vadimam vairs nav jātulko. “Es nezināšu pateikt, kas Vadimam ir mīļākā latviešu deja, bet, apgūstot deju svētku repertuāra “Kūmas”, viņš man reiz teica, ka ar šo deju esot tā, ka kājas pašas grib dejot,” stāsta “Pavediena” vadītāja.
Vadims nekad nav bijis Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos – ne kā dalībnieks, ne arī kā skatītājs. Taču pēc videomateriāliem viņš saprot, ka tas ir kaut kas īpašs. Tādēļ no Ukrainas uz svētkiem gatavojas braukt arī Vadima mamma un piecpadsmit gadu vecais brālis. Vadims ļoti grib satikt vairāk nekā gadu neredzētos tuvos cilvēkus. Viņš grib, lai māte un brālis redz lielos svētkus, kuru dalībnieks ir arī Vadims.
Pelna ģimenei naudu
“Es neesmu kara bēglis,” stāstu par sevi sāk Vadims Dzis. “No Ukrainas uz Latviju atbraucu 2021. gadā, lai vairāk nopelnītu – tā, lai varētu vairāk atbalstīt mammu, kas ir invalīde, un brāli,” teic Vadims. Viņš ir palicis Latvijā arī kara laikā, turpina strādāt un atbalstīt savu mazo, bet draudzīgo ģimeni un ļoti cer, ka drīz karš dzimtenē beigsies. “Dzīvoju dienu no dienas. Ko varu izdarīt šodien, to arī daru. Kas būs pēc mēneša un vēlāk, to nezinu. Gribu, lai visi paliek sveiki un veseli,” teic Vadims. Viņņicu, kas atrodas Ukrainas vidienē, Krievijas armija pēdējo reizi apšaudīja pērn jūlijā. Teroristiskā apšaudē, kas notika gaišā dienas laikā ļaudīm pildītā pilsētā, uz ielas sprāga raķete un gāja bojā māte ar četrus gadus vecu meitiņu.
Atnāk paskatīties un paliek
Piedalīšanās deju kolektīvā “Pavediens” Vadimam palīdz saglabāt līdzsvaru. Viņš cenšas neizlaist nevienu mēģinājumu. “Es vienmēr esmu mēģinājis apgūt ko jaunu. Koledžā mācījos par pavāru, taču pēc tam strādāju par oficiantu, tad būvēju paneļu mājas. Piemēram, tagad Rīgā strādāju par santehniķi,” par savu dzīves stilu teic Vadims. Arī latviešu tautas deja viņam ir kaut kas jauns, ko gribas apgūt. Tomēr pirmais impulss šajā ziņā Vadimam bijis pilnīgi negaidīts. Kādā pavasara vakarā piezvanījis kalnciemnieks Jevgeņijs Konstantinovs jeb Žeņa, no kura Vadims īrē dzīvokli un kurš pats nodarbojas ar kūdras biznesu. Žeņa vaicājis: “Ko dari? “Ukraiņu puisis atbildējis, ka vienatnē trinkšķinot ģitāru. “Tad tu esi radošs cilvēks! Vai negribi nākt dejot?” jautājis Jevgeņijs. “Kā tas ir – dejot?” aicinājumu pirmajā brīdī nav sapratis Vadims. Tad Žeņa paskaidrojis, ka Kalnciemā ir vidējās paaudzes deju kolektīvs “Pavediens”, kurā pats viņš dejo tikai gadu. Kolektīvā trūkstot puišu, tādēļ Vadims tur būtu laipni aicināts. Tas ukraiņu puisi ieinteresējis. Sākumā Vadims uz mēģinājumu atnācis ielas apavos – “tikai paskatīties”. Bet nākamo reizi jau bija līdzi kurpes, ar ko var dejot.
Vadims stāsta, ka Ukrainā tagad viss strauji mainās, aug tautas nacionālā pašapziņa, cilvēki sāk runāt ukrainiski, savāc kosmiskas summas savas valsts aizsardzībai. Runājot par Latviju un latviešiem, Vadims teic: “Skaudība ir slikts vārds. Bet man labā nozīmē skauž, cik latvieši jūtas brīvi un kā no viena dzīves brīža paņem to maksimālo.” Saistībā ar lielajiem Dziesmu un deju svētkiem Vadims piebilst, ka Ukrainā ļoti reti agrāk varēja sastapt cilvēkus, kas izbauda tautas folkloru – dziesmas un dejas. Taču viņš ir pārliecināts, ka arī Ukrainā cilvēki savā valstī kļūs brīvi un elpos ar pilnu krūti.
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.
#SIF_MAF2022
Reklāma