Alternatīvās administratīvi teritoriālās reformas autori piedāvā
izveidot piecus vai astoņus apriņķus, proti, uz plānošanas reģiona bāzes vai republikas
pilsētu administratīvās jaudas bāzes.
Šodien preses konferencē, kas notika Latvijas Lielo
pilsētu asociācijas (LLPA) telpās, ekonomikas doktors Andris Miglavs, Latvijas
pašvaldību savienības padomnieks, Latvijas Universitātes (LU) Biznesa, vadības
un ekonomikas fakultātes profesors Māris Pūķis un LU Ģeogrāfijas un Zemes
zinātņu fakultātes profesors Pēteris Šķinķis prezentēja alternatīvu Latvijas
teritoriju attīstības pārvaldības reformas piedāvājumu sabiedriskajai
diskusijai. Miglavs uzsvēra, ka pētījums ir viņu pašiniciatīva, jo neviena
institūcija viņiem to nav nedz pasūtījusi, nedz apmaksājusi.
Pētnieki uzsvēra, ka spēcīga politiski centralizēta
valsts pārvaldība tieši vai netieši atspoguļojas centriski orientētā
ģeogrāfiskās telpas uzbūvē un attīstības procesos. Latvijā pastāvošā
pārvaldības divu līmeņu – valsts un vietējo pašvaldību, struktūra ir viena no
centralizētas valsts izpausmēm un ir būtisks teritoriju sarukšanas un
nelīdzsvarotas reģionālās attīstības cēlonis.
Alternatīvās reformas autori uzskata, ka ir
neatliekami jāīsteno valsts teritoriju attīstības pārvaldības reforma, lai
veicinātu visas valsts apdzīvotību, efektīvāk izmantotu esošos un piesaistītu
jaunus cilvēkresursus, radītu efektīvāku uzņēmējdarbības vidi, veidotu
teritoriālā piederībā un pašatbildībā sakņotu kopienu dzīvi un decentralizētu
Latvijas attīstību.
Miglavs, Pūķis un Šķinķis uzskata, ka pārvaldības
reformai jāsastāv no trīs neatņemamām, savstarpēji saistītām un līdzsvarotām
sastāvdaļām, proti, pārvaldības struktūras, finanšu pārvaldības un teritoriālās
organizācijas reformas.
Pārvaldības struktūras reforma paredzētu esošās
vietējās pašvaldības iekļaujošu apriņķu pašvaldību līmeņa izveidi valsts
pārvaldības struktūrā ar kopīgotu daļu no vietējo pašvaldību funkcijām un deleģētu
daļu no valsts pašlaik centralizētajām funkcijām un atbilstīgi pārstrukturētiem
resursiem.
Finanšu pārvaldības reforma nozīmētu produktīvu
ekonomisko aktivitāti teritorijās motivējošas un atbildīgas finanšu resursu
veidošanās un izmantošanas sistēmas izveidi, mainot nodokļu ieņēmumu pārdales
kritērijus starp valsti un pašvaldībām, kā arī citu pārdales mehānismu jeb cita
veida kritēriju definēšanu arī valsts budžeta dotāciju piešķiršanai pašvaldību
darbībai.
Īstenojot teritoriālās organizācijas reformu pētnieki
iesaka izveidot lielas reģionāla līmeņa pašvaldību teritorijas jeb apriņķus,
radot priekšnoteikumus valsts teritoriālai un funkcionālai decentralizācijai.
Alternatīvās reformas autori piedāvā pārvaldības
struktūras reformas gaitā esošā divu līmeņu publiskās pārvaldības struktūru
reorganizēt par trīs līmeņu struktūru: valsts, apriņķu pašvaldības ar nodalītām
autonomajām funkcijām un vietējās pašvaldības ar savām nodalītām autonomajām
funkcijām.
Attiecības starp valsti un pašvaldībām, kā arī starp
apriņķa pašvaldībām un vietējām pašvaldībām autori iesaka balstīt uz Eiropas
vietējo pašvaldību hartas principiem. Pašvaldības vada tieši vēlētas domes.
Apriņķa funkcijas atbilstoši subsidiaritātes principam
veidojamas divos procesos, proti, daļēja vietējo pašvaldību esošo funkciju
kopīgošana, deleģējot tās apriņķiem, pamata un vidējās izglītības pārvaldība
(arī valsts ģimnāzijas un cita konkursos balstīta izglītība), transporta
infrastruktūra (arī pilsētu tranzītielu) uzturēšana un attīstība, veselības un
sociālās aprūpes infrastruktūra, civilā aizsardzība un drošība, bāriņtiesas,
mājokļu politika.
Daļēja nozaru ministriju funkciju decentralizēšana,
uzticot tās apriņķiem. Piemēram, profesionālās izglītības (primāri ar reģionālo
nozīmi) pārvaldība; vismaz primārā un sekundārā veselības aprūpe; valsts
reģionālo un vietējo ceļu uzturēšana un attīstība; pasažieru pārvadājumu
organizācija, apriņķa telpiskā un attīstības plānošana; civilā aizsardzība.
Autori iesaka apriņķī kopīgi izveidot biznesa
attīstības veicināšanas funkciju, ietverot Latvijas Investīciju attīstības
aģentūras (LIAA) reģionālās attīstības instrumentus – biznesa inkubatorus,
reģionālos speciālistus; kompleksus un “ad hoc” biznesa attīstības
veicināšanas risinājumus.
Apriņķis būtu atbildīgs arī par cilvēkkapitāla
attīstības struktūru un programmām, kā arī reģionu attīstības fondu izmantošanu
plānošana teritorijās un attīstības programmu īstenošanu. Pētnieki norādīja, ka
reformas gaitā būtu nepieciešama padziļināta diskusija par katru no šīm
funkcijām, kuru kopīgošana var izpausties dažādās formās.
Autori uzskata, ka var nodot funkciju pilnā apriņķa
kompetencē, tad apriņķis nosaka politiku, pieņem saistošos noteikumus, atbild
ar savu budžetu. Var izveidot sadarbības iestādi, kas administratīvi padota
apriņķa domei, bet pilda katras vietējās pašvaldības politiku un rīkojas
saskaņā ar katras pašvaldības saistošajiem noteikumiem un attiecīgo vietējo
budžetu ietvaros. Sadarbība starp viena līmeņa pašvaldībām un starp dažāda
līmeņa varām vienmēr būs aktuāla, neatkarīgi no reformām. Līdz ar funkciju
pārdali jānotiek cilvēkresursu, finanšu resursu un materiālo resursu pārdalei.
Autonomo funkciju jomā apriņķa pašvaldības nebūtu
pakļaujamas centrālajai valdībai. Savukārt visu pašvaldību darbības pārraudzību
pētnieki rosina saglabāt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības
ministrijas (VARAM) kompetencē.
Savukārt, runājot par finanšu pārvaldības reformu,
autori iesaka izveidot apriņķu pašvaldību prognozējamu un ar saimnieciskās
aktivitātes attīstību saistītu patstāvīgu ieņēmumu bāzi, mainot nodokļu
ieņēmumu pārdales kritērijus starp valsti un pašvaldībām, par nozīmīgu
iedzīvotāju ienākumu nodokļa sadales kritēriju izceļot ienākumu rašanās vietu,
ne tikai deklarēto dzīves vietu.
Viņi rosina pārveidot finanšu izlīdzināšanas sistēmu,
kā arī definēt cita veida kritērijus valsts budžeta dotāciju piešķiršanai pašvaldību
darbībai, par izšķirošu atzīstot motivācijas sistēmas izveidošanu produktīvas
uzņēmējdarbības attīstībai apriņķos. Tāpat nepieciešams izveidot investīciju
piesaistes un to vadības sistēmu produktīvas uzņēmējdarbības attīstībai
apriņķos.
Par teritoriālās organizācijas reformas primāro
uzdevumu autori noteikuši apriņķu izveidošanu, nosakot to robežas un centrus,
vienlaikus pieļaujot atsevišķu vietējo pašvaldību reorganizāciju uz
brīvprātības pamata un saglabājot sadarbības teritoriju attīstību.
Apriņķiem ir jābūt maksimāli lielām vienībām, lai
varētu efektīvi īstenot izmaksu ietilpīgākās un plašas teritorijas ietekmējošas
attīstības pārvaldības funkcijas un infrastruktūras attīstības projektus –
pamatā – izglītības, veselības aprūpes un satiksmes infrastruktūras, un arī
vairākas citas.
Ievērojot līdzšinējos Latvijas teritoriju pārvaldības
struktūras elementus un jau esošo potenciālu, apriņķu izveidošanā ir racionāli
izvēlēties vienu no diviem risinājumiem. Apriņķus var veidot uz plānošanas
reģiona bāzes. Plānošanas reģions jau tagad saskaņā ar likumu ir atvasināta
publiskā persona.
Otra iespēja ir apriņķus veidot uz republikas pilsētu
administratīvās jaudas bāzes, piesaistot vietējo pašvaldību teritorijas
republikas pilsētām un ievērojot kultūrvēsturiskās identitātes nozīmi. Šajā
gadījumā apriņķis varētu deleģēt administrēšanas (sekretariāta) funkciju
atbilstīgajai republikas pilsētai. Šādas organizācijas variants būtu astoņu
apriņķu modelis.
LLPA izpilddirektors Viktors Valainis (ZZS) stāstīja,
ka šis alternatīvais piedāvājums ir izsūtīts visu lielo pilsētu vadītājiem un
pirmdien, 22.jūlijā, notiks diskusija par pētnieku piedāvājumu. LLPA un
Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) ar pētījumu plāno iepazīstināt ministrus un
Saeimas deputātus, lai, lemjot par reformu, viņi varētu pieņemt pētījumos un
analīzē balstītu lēmumu.
Ar alternatīvās administratīvi teritoriālās reformas
saturu varēs iepazīties LLPA un LPS mājaslapās.
Jau ziņots, ka Vides aizsardzības un reģionālās
attīstības ministrijas piedāvātā administratīvi teritoriālā reforma paredz
pašvaldību skaitu samazināt no 119 uz 35.
Foto: no arhīva
