Kaut gan epidemioloģiskās drošības apsvērumu
dēļ nenotika 1991. gada janvāra barikāžu trīsdesmitgades atceres pasākumi,
redakcijā saņemti zvani un arī atmiņu pieraksti, kas stāsta par šo notikumu,
kam bija liela nozīme valsts neatkarības atjaunošanā. Šķiet, īsti nenovērtēts
ir Jelgavas uzņēmuma “Lauktehnika” ieguldījums barikāžu tapšanā. 2017. gadā ar
Zemkopības ministrijas atbalstu izdotajā grāmatā “Cerību ugunskuri” tā laika
zemkopības ministrs min, ka 1991. gada janvāra barikādēs iesaistījās ap 1000 smagās
tehnikas vienību. Droši vien patiesībā to varēja būt vairāk, jo, piemēram,
notikumu dalībnieki agrākie “Lauktehnikas” darbinieki atceras, ka no viņu
uzņēmuma vien uz barikādēm Rīgā aizbrauca ap 150–200 automašīnu. “Lauktehnikas”
autostāvlaukums palika pustukšs.
“Bermudu trijstūrī” zudušo nebija
Kad 1991. gada 12. janvāra vakarā Lietuvas
galvaspilsētā Viļņā padomju armijas tanki uzbruka televīzijas centram, uzņēmuma
“Lauktehnika” smagās automašīnas šoferis Māris Purens kafejnīcā radu un draugu
lokā jautri ar dejām svinēja trīsdesmit gadu jubileju. “Pasākums ievilkās
stipri pāri pusnaktij. 13. janvāra rītā, kopā ar ģimeni brokastojot, ieslēdzām
televīzijas ziņas. Rādīja tās šausmas, kas tika pastrādātas Viļņā, – cilvēki
stāv pretī tankiem, šauj. Iestājās šoks, negribējās ticēt, ka tā var notikt.
Sapratu, ka kaut kas līdzīgs var būt arī pie mums,” atceras Māris Purens. Tajā
laikā viņš bija trīs meitiņu ģimenes galva. Jaunākajām – trīs un četri gadi.
Viņas tad tika aizvestas uz laukiem pie sievasmātes – tālāk no pilsētas likās
drošāk. Vecākā meita, kas gāja skolā, palika pilsētā. Ģimene dzīvoja
Pārlielupē, “Lauktehnikas” kopmītnē (šis rajons bija iesaukts par “Bermudu
trijstūri”, kur dažkārt vīri “pazuda” jeb aizkavējās pie draugiem). Tovakar
valdījusi liela neziņa. Pēkšņi ap pulksten 18 pie Purenu dzīvokļa durvīm
piezvanījis jauns “Lauktehnikas” darbinieks un teicis: “Ņem atslēgas un brauc
uz Rīgu!” Māris iebildis, ka vakar svinējis dzimšanas dienu. Ziņnesis nosmējis,
ka tur jau neviens nav skaidrā. “Uzvilku kažoku un gāju. Bija neziņa, bet
jautājums, braukt vai nebraukt, nepastāvēja,” teic Māris. “Lauktehnikas”
šoferus ar automašīnām operatīvi organizējis kustības drošības inženieris Žanis
Bāliņš un Haralds Hibšmanis, kas ar ieslēgtām bākugunīm brauca pirmajai
kolonnai priekšā. Pirms izbraukšanas kolonnas galvgals bijis pie Ozolniekiem,
bet aste Garozas (tolaik Berdičevska) ielā. Ceļu Rīgas virzienā sākuši ap
pulksten 19.
Visu rakstu lasiet 4. februāra “Zemgales Ziņās”
Foto: no dalībnieku personīgā arhīva
