Nav zināms, kā un kāpēc pirms 42 gadiem no Rīgā
dzīvojošas ģimenes, kurā bija divus gadus veca meita Lienīte, bērns tika
izņemts un nodots adopcijā citā ģimenē. Notikušajā iesaistītie cilvēki ir
miruši vai arī tik veci, ka nav jēgas tiem prasīt kādu paskaidrojumu vai vēl jo
vairāk – atbildību. Bet galvenais – šim stāstam beigas ir laimīgas. Pagājušo
sestdien kādās lauku mājās Jelgavas novada Jaunsvirlaukas pagastā tikās četras
māsas, vienu vecāku meitas.
Viena no māsām Terēza Ežmale teic, ka bija noraizējusies, jo
pēdējā naktī pirms noliktās tikšanās ceļus noklāja ledus un sniegs, kas
apgrūtināja diezgan tālo braukšanu uz Jaunsvirlauku. Varbūt Dieviņš negrib, lai
mēs tiekamies, viņa sev jautājusi. Taču, priecīgi satikušās, māsas runāja par
to, ka šoziem nebijušais sniega baltums vedina domāt, ka viņu attiecības
sāksies “no baltas lapas”. Četratā viņas cer būt stiprākas un labākas, lai
dzīvē ietu tālāk.
“Cik
tālu tu atceries bērnību?”
Trīs māsu – Baibas, Terēzas un Kristīnes – meklētā ceturtā
māsa Sanita Matvejeva stāsta: “Kad biju maza, vecāmāte (audžumātes māte – red.)
man vairākkārt jautāja: “Cik tālu tu atceries bērnību?” Un es viņai stāstīju,
ka atceros brīdi no divu gadu vecuma, kad tiku atvesta uz mājām un vecāmāte man
nāca pretī ar lielu baltu lāci. Man, protams, vienmēr paskaidroja, ka es toreiz
tiku atvesta no slimnīcas, nevis bērnunama.”
Visu rakstu lasiet 19.marta “Zemgales Ziņās”
Foto: Eva Pričiņa
