Trešdien Jelgavā Sociālo lietu pārvaldē uz atmiņas pasākumu tika aicināti Černobiļas AES avārijas seku likvidācijas dalībnieki. Jelgavā to skaits šodien sniedzas pāri simtam.
Juris Bergfrelds tajā gadā dienēja padomju armijā un bija tikai 19 gadu jauns. «Lielas izvēles jau nebija, jo tā bija pavēle, kas jāpilda. Visvairāk māca neziņa par to, kas ar mums notiks pēc tam. Tiku nozīmēts postenī, kas ir 15 kilometru attālumā no katastrofas vietas, bet radiācija jau bija tāda pati. Pildīju sakarnieka pienākumus un mūsu uzdevums bija uzturēt sakarus un sazināties ar Maskavu,» stāsta Juris, kuram avārijas seku likvidācijas rezultātā nu nākas sadzīvot ar trešās grupas invaliditāti un regulāru zāļu lietošanu.Reizi gadā viņš izmanto valsts atmaksāto rehabilitāciju sanatorijā un atzīst, ka vislielākās sekas palikušas uz kaulu un locītavu veselību. Par laimi baisākais no kā tolaik baidījās seku likvidēšanas darbos iesaistītie, Jurim gājuši garām – vīrietim ir ģimene un viņš ir tētis diviem bērniem. Arī «černobilietis» Laimonis Dzērvāns tā laika notikumus atceras, kā lielu neziņu par nākotni, jo bijis tikai 24 gadu jauns, sapņu un cerību pārņemts.«Veselība cietusi visvairāk – sirds problēmas un paaugstināts asinsspiediens bija pirmie, kas izjutu drīz vien pēc atbraukšanas no Černobiļas. Mēnesī zālēm tērēju ap 20 latiem, bet pensija par sekām, kādas atstāja uz mums avārija, ir ap 200 latiem mēnesī,» stāsta Dzērvāna kungs.Šogad aprit 24 gadi kopš avārijas Černobiļas atomelektrostacijā (AES) Ukrainā. 1986.gada 26.aprīļa naktī pulksten 01.23 notika viena no lielākajām katastrofām cilvēces vēsturē. Uz cilvēku veselībai bīstamo zonu avārijas seku likvidēšanai tika nosūtīti arī tūkstošiem latviešu, darbos kopumā piedalījās vairāk nekā seši simti tūkstoši cilvēku no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Igaunijas, Latvijas un citām valstīm.Černobiļā (Ukrainas ziemeļdaļā, Kijevas apgabalā) avarēja 1983.gadā ekspluatācijā nodotais atomelektrostacijas 4.bloks. Atomreaktors dažu sekunžu laikā pilnīgi tika iznīcināts. Gaisā apmēram līdz viena kilometra augstumam pacēlās mākonis, pārpildīts ar radioaktīvajiem produktiem.Vēl 20 dienas pēc šī notikuma reaktorā izmantotā grafīta degšanas dēļ atmosfērā nonāca radioaktīvās vielas lielā apjomā. Izmešu specifika, gaisa un mākoņu pārvietošanās raksturs radīja paaugstinātu radioaktivitāti gandrīz visā Ziemeļu puslodē, ieskaitot Ziemeļameriku. Piesārņotās gaisa masas tai laikā no Černobiļas galvenokārt virzījās ziemeļrietumu virzienā, tādēļ īpaši necieta Kijeva un tās biezi apdzīvotā apkārtne.Attiecīgie mērījumi lielāko radioaktīvo piesārņojumu ar iespējamām smagām sekām cilvēku veselībai uzrādīja Černobiļas AES tuvējos reģionos Baltkrievijā, Ukrainā un Krievijā, kur galvenokārt nosēdās radioaktīvo mākoņu smagākās sastāvdaļas. Arī Latvijā (Saldus, Kuldīgas rajonā) tika konstatēta paaugstināta radioaktivitāte.Savienības «Černobiļa» valdes priekšsēdētājs Ilmārs Bruņinieks stāsta, ka Latvijā 27.aprīlis bija silts un saulains un priekš Latvijas laimīgs, jo lielie piesārņojuma mākoņi gāja mums secen, virzoties Zviedrijas, Japānas un Kaukāza virzienā.«Jau 9.maijā no Latvijas uz katastrofas vietu tika dislocēts pirmais vilciens ar zaldātiem, kas tika norīkoti seku likvidēšanas darbos, viņu vidū bija arī jelgavnieki. Latviešu galvenie uzdevumi bija braucamo ceļu uzturēšana, radiācijas novērošana, dambju uzturēšana un 3.reaktora jumta tīrīšana. Liela daļa būtiskas informācijas līdz Maskavai pat nenokļuva, piemēram par cilvēku faktisko skaitu, kas attīrīja jumtus turpat blakus sprāgušajam blokam. Tolaik presē rakstīja, ka jumtus tīrot roboti, taču patiesībā tie ātri vien izgāja no ierindas, sapinās gruvešos un nebija izmantojami. To vietā nācās doties «dzīvajiem robotiem» – cilvēkiem… Tie, kas tur strādāja, saņēma ārkārtīgi lielu piesārņojuma devu,» stāsta I.Bruņinieks.Jāpiebilst, ka 1986.gada maijā uz Černobiļu kā ārsts devās arī Valsts prezidents Valdis Zatlers, palīdzot nelaimē cietušajiem.
