Silvija Rubene ir ilggadēja LLU Vides un
būvzinātņu fakultātes Ainavu arhitektūras un plānošanas katedras docente. Viņa
saņēmusi Latvijas Ainavu arhitektūras balvu par mūža ieguldījumu (2019) un
“Zemgales Laiks Ziedonim” apbalvojumu zinātnē “Taureņu uzbrukums” (2020). No
pirmajiem soļiem viņa bijusi klāt ainavu arhitektu veidošanai Jelgavā.
– Pirms aptuveni 30 gadiem tu biji to profesionāļu pulkā, kas LLU
izveidoja ainavu arhitektūras studiju programmu. Kā radās tāda doma?
Iniciators ainavu arhitektiem bija dekāns Juris Skujāns, kurš
bija aizbraucis uz Drēzdeni un ieraudzījis, ka tur būvinženieriem ir
specializācija ainavu arhitektūrā. Mēs Jelgavā nolēmām uztaisīt to pašu, un
mums bija liels atbalsts arī no Norvēģijas un Zviedrijas. Sākumā gāja diezgan
grūti ar atzīšanu, braucām uz Tehnisko universitāti, kur mūs uzņēma vēsi,
iespējams, baidoties, ka veidojam konkurējošu programmu. Tagad viss ir
mainījies, ar arhitektiem strādājam roku rokā, jo ainavu arhitektūra tomēr ir
pavisam kaut kas cits. Sabiedrībā gan vēl aizvien nav īstas skaidrības par to,
ko dara ainavu arhitekts. Ierīko puķu dobes, stāda kokus?
– Kāda tad ir arhitektūras un ainavu arhitektūras galvenā atšķirība?
Tas ir viens vārds – ārtelpa. Arhitekts projektē namus, bet,
lai veiksmīgi uzprojektētu vidi, ir nepieciešams vairāk saprašanas par ārtelpu.
Kāpēc ainavu arhitekti mācās Lauksaimniecības universitātē? Jo viņiem jāapgūst
augsnes zinība, dendroloģija, botānika, Tehniskajā universitātē to var apgūt,
tikai garām skrienot. Ainavu arhitektam jāzina vispār viss par dabu. Šobrīd
mums pirmais kurss sāk ar dabas pamatnes projektu, jo ir jāzina, no kā dabas
ainava sastāv un cik cilvēkam ir ļauts tajā ielauzties un mainīt kaut ko. Tikai
tad, kad tas apgūts, ejam uz publisku telpu, kur jāzina visi sīkumi un detaļas
par transporta un gājēju kustību, komunikācijām.
Pirms izvēlēties mājas vietu un sākt to celt, ir vajadzīgs
ainavu arhitekts. Zini, kā bija padomju laikos, kad cilvēkus sadzina ciematos?
Māju lika uzbūvēt gruntsgabala vidū, kāda no tā jēga? Priekšpusē neviens
nedzīvojās, jo latvietis taču negrib ielas pusē sauļoties un galdu klāt.
Aizmugurē vēl tika iecelta kūts, un tad starp māju un kūti notika visa
dzīvošanās. Tagad ļoti daudzi cilvēki vispirms aicina ainavu arhitektu, kas zina
vēja virzienus, saules un ēnas puses, cik tālu būvēt no kaimiņa un citiem
objektiem. Esmu palīdzējusi vairākiem cilvēkiem izvēlēties mājvietas, un viņi
bijuši apmierināti.
Visu interviju lasiet 29.oktobra “Zemgales Ziņās”
Foto: no arhīva un Iveta Pavziniuka
