Ikdienas
steigā, no kurām daļa veltīta civilās aizsardzības mācībām,
sarunai ar «Zemgales Ziņām» laiku atrada Valsts ugunsdzēsības
un glābšanas dienesta Zemgales reģiona brigādes komandieris
Dainis Bērziņš, kurš šo atbildīgo amatu pilda trešo gadu.
–
Kā izvēlējāties dienēt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas
dienestā?
Esmu dzimis Krievijā, pilsētā pie Volgas – Uļjanovskā, kur
tēvs, vēlākais inženieris, Viesturs Bērziņš padomju laikos
bija obligātajā dienestā. Tur viņš iepazinās ar manu māti
Jeļenu Bērziņu, kas tagad ir pazīstama mūzikas pedagoģe. Sešu
mēnešu vecumā es tiku atvests uz tēva dzimto Tukumu, kur daudzās
paaudzēs dzīvo mūsu ģimene. Pusaudža gados sportoju, divpadsmit
gados biju pat Latvijas čempions futbolā. Vidusskolu beidzot, kā
Rojas zvejnieku kolhoza «Banga» stipendiāts devos studēt uz
Kaļiņingradu. Domāju, ka būšu zvejniekiem noderīgs ostas un
akvakultūras pētniecības speciālists, taču 90. gados «Banga»
izjuka un vajadzēja domāt par citām darba iespējām. Turklāt
izveidoju ģimeni, ko vajadzēja nodrošināt. Tā 1996. gadā Tukumā
sāku dienēt ugunsdzēsējos, kas man tolaik bija viens no vairākiem
darbiem, bet pamazām kļuva par vienīgo un galveno. Neklātienē
esmu mācījies ugunsdzēsības tehniskajā skolā, apguvis vērtīgus
praktisko mācību kursus Zviedrijā. Atklāti sakot, 1999. gadā
uzņemties atbildību par 66 Tukuma un Kandavas ugunsdzēsējiem bija
mazliet bail. Taču sanāca pieņemami. Tagad man ir vairāk nekā
četrsimt padoto. Dienesta problēmu pieaugums jāreizina vismaz ar
seši (smaida – red.).
Foto: Raitis Puriņš. Visu interviju lasiet ceturtdienas, 7.jūlija, «Zemgales Ziņās»
