Pašvaldība
depo teritorijas industriālā labiekārtošanā ir ieguldījusi
vairākus miljonus
20. gadsimta
sākumā, kad caur Jelgavu tika izbūvēts dzelzceļš, kas no
Krievijas aizved uz Ventspils ostu, Lielupes labajā krastā tapa
lokomotīvju depo. Tam līdzās sāka veidoties dzīvojamais rajons.
Latvijas Dzelzceļa muzeja darbiniece Ilze Freiberga paskaidro, ka
1868. gadā uzbūvētajai Rīgas–Mītavas dzelzceļa līnijai
pietika ar nelielu depo turpat pie Jelgavas stacijas. Tur bija rūme
četru lokomotīvju apkopei un remontam. Taču pēc 1904. gada, kad
vilcieni sāka pienākt arī no Krustpils–Ventspils līnijas, depo
vajadzēja lielāku. I.Freiberga ir dokumentāli izpētījusi, ka
1932. gadā lielajā Jelgavas lokomotīvju depo vienlaicīgi varēja
remontēt 12 lokomotīves.
Jelgava – tvaika lokomotīvju
galamērķis
Vēsturnieks Toms Altbergs stāsta, ka līdz pat 80.
gadu beigām Jelgavas depo specializējās tvaika lokomotīvēs. Tie
jelgavnieki, kas septiņdesmitajos un astoņdesmitajos izmantoja
vilcienu satiksmei uz Rīgu, nevarēja nepamanīt, ka depo
teritorijā netālu no Lielupes tilta stāv ap 30 tvaika lokomotīvju,
kas skaitījās PSRS Ceļu satiksmes ministrijas rezerve. “Neesmu
atradis dokumentus, kas liecinātu par to, ka šīm vecajām
lokomotīvēm būtu kāda militāra nozīme, par ko tolaik runāja.
Arī tīri loģiski domājot, – kamēr tādu lokomotīvi iekurina,
lai tā varētu sākt braukt, ir vajadzīgas kādas 12 stundas. Tad
jau atomkarš varētu būt beidzies,“ spriež T.Altbergs.
Vēsturnieks piezīmē, ka līdzās šīm lokomotīvēm stāvēja
vagons – noliktava ar gaismas lukturu slāpētājiem, kas tomēr
liek domāt par kādiem slepeniem mērķiem. Līdzīgas veco tvaika
lokomotīvju stāvvietas gan bija arī Rēzeknē un Ieriķos. “Īstie
militārie rezerves vilcieni tolaik tika izvietoti pie Padomju
Savienības robežas Ukrainā, Baltkrievijā. Tie vilcieni, kuriem
bija Eiropas riteņu platums, tika izmantoti, piemēram, tautas
apspiešanā Čehoslovākijā 1968. gadā,” piebilst T.Altbergs.
Visu rakstu lasiet 9.decembra “Zemgales Ziņās”
Foto:
publicitātes
