Šovasar plašā ļaužu lokā Zaļenieku baznīcā
tika atzīmēta Annas Zamlovskas deviņdesmitā dzimšanas diena. Tas
bija sirsnīgs pasākums, kas aizritēja dziesmās un skaistos
stāstos, atceroties Anniņas pašaizliedzīgo dabu, labos darbus un
lielo dzīvesprieku.
Anniņas tanti es zinu un apbrīnoju visu savu mūžu, un tā tas arī paliks. Jo stiprāku un dzīvespriecīgāku cilvēku par viņu es vienkārši neesmu sastapusi. Un tas nav tikai rūpīgs vērojums no malas, bet dziļa un patiesa zināšana. No tā laika, kad ar māsu zem viņas virtuves loga maisot dzesējām vaniļas krēmu, pusi katliņa iemaisot savos vēderos, ir aizritējuši daudzi gadi. “Kādreiz bija tā, ka pēc tās maisīšanas švaki kas bija palicis pāri, un tad tava māsiņa teica: kāpēc tik maz vārīji? Es tad solīju, ka nākamreiz ievārīšu vairāk,” Anniņa joprojām sirsnīgi smaida, atceroties to, kā divas kaimiņu meitenes notiesāja krēmu, kas bija paredzēts viņas slavenajām pasūtījuma tortēm. Jo priecīgi bērneļi ir svarīgāki par greznu garnējumu.
Daudzus gadus Jelgavas apkaimes ļaudis zināja, kur cep labākas tortes – pie Anniņas Zaļenieku Eglītēs un vēlāk Kāvužās. “Tortes iesākām cept ar māsu Elīzi. Bija jāiet ciemos, bet dāvanas nebija, tad māsa teica, ka jācep torte un jāgrauzdē pārsliņas. Viņa bija ēdusi tādu torti vienā vietā, un bijis dikti garšīgi. Tā mēs uzcepām, apbērām ar grauzdētām pārslām un gājām ciemos. Pamazām cilvēki sāka tortes pasūtīt, un vienu laiku man par darbu maksāja ar bundžiņu šķīstošās kafijas, ko tolaik bija grūti dabūt. Produktus saveda paši, bet par darbu deva kafiju,” atceras Anniņas tante, sakot, ka nekādas īpašās receptes viņas tortēm nav, tā izveidojusies gadu laikā. “ Man vienmēr bija i vistas, i govs, i kāda zapte ievārīta, nebija nekādu problēmu. Ja vēl ir citrons, kakao un vanilīns, ko tad vairāk vajag?”
Visu rakstu lasiet 6.augusta “Zemgales Ziņās”
Foto: no personiskā arhīva
