Piektdienas vakarā Ānes ciemā uz Atpūtas ielas bija svētki – Jānim Gultniekam tā dēvētajā Čigānu karjerā bija izdevies noķert deviņus kilogramus un 15 gramus smagu līdaku.
«Četrus piecus hektārus lielajā Čigānu karjerā jau no bērnības pazīstu katru bedrīti. Makšķerēšanu man ir iemācījis tēvs,» stāsta veiksmīgais makšķernieks Jānis. Pērn decembrī līdakas šeit ķērušās labi – viņš izvilcis kādas piecpadsmit, taču pusi no tām palaidis vaļā, jo zivju garums bija mazāks par piecdesmit centimetriem. Janvārī copes neesot bijis nevienam Ānes makšķerniekam. Nevarējuši saprast, kas par vainu – vai nu mainījies gaisa spiediens, vai bijis pilnmēness. Šķitis, ka makšķerēšanai būs jāmet miers.Piektdienas rītā uz Čigānu karjera ledus darbojušies vien trīs vīri. Jānis bijis kopā ar draugu un kaimiņu Mārtiņu Ivanu. «Atnācām ap pulksten deviņiem. Līdz vienpadsmitiem katrs bijām noķēruši pa raudiņai, ko uzlikām katrs uz savas ūdas (pēc noteikumiem katram makšķerniekam ir atļauta viena ūda). Tā kā makšķerēt ejam katru brīvdienu, tad esam izgatavojuši «siltumnīcu» – pa ledu pārvietojamu polietilēna būdu, ko novieto virs āliņģa, lai makšķerējot nav jāsēž vējā. Tā nu desmit metru attālumā no ūdām sēdējām «siltumnīcā» un lūkojām ķert raudas. No pulksten vienpadsmitiem līdz 16.50 copes nebija nekādas – neņēma ne raudiņas, ne arī ūdas. Un tad pēkšņi līdaka pagrāba manu ūdu… Skats bija super!» atceras Jānis. Viņš atzīst, ka bez Mārtiņa palīdzības zivi no āliņģa ārā diez vai būtu dabūjis – draugs palīdzējis paplašināt āliņģi, un abi pārmaiņus zivi pusstundu gurdinājuši. Visbeidzot, kad tā bija dabūta līdz āliņģim, Mārtiņš aiz acīm to satvēris un izmetis uz ledus.
