Septiņpadsmitgadīgais Juris (vārds mainīts) vērsās redakcijā, lai izstāstītu savu bēdu, ko nācās piedzīvot, meklējot un lūdzot palīdzību, kad puisi bija piemeklējušas neizturamas zobu sāpes.
Garajā epopejā viņš saskāries ar pilnīgu bezspēcību, mediķu vienaldzību un neiejūtīgu attieksmi. Pēc vairāku dakteru apmeklējuma par zēnu apžēlojās aptiekas darbiniece, bet tikai otrajā dienā palīdzību nepilngadīgais saņēma zobārstniecības kabinetā Jelgavas pilsētas slimnīcā.Ik palaikam Jurim iesāpējās zobs, un puisis pierakstījās pie daktera. Viņam to salaboja, piekodinot, ka pirmo dienu zobs var pasāpēt. Ārsts izrakstīja zāles, kas jādzer brīvdienās, un mierināja, ka visam vajagot būt labi. Otrdien, sēžot skolas solā, «salabotais» zobs par sevi atkal lika manīt – tas sāka neizturami sāpēt, un Juris steidzās meklēt mediķi, kas to laboja. Diemžēl tieši todien dakterei bija brīvdiena, un puisis devās uz pilsētas poliklīniku.«Zobārsta māsiņai lūdzu, lai man palīdz, jo ļoti sāp zobs, vai vismaz iepotē pret sāpēm. Uzzinājusi, cik man gadu, viņa sacīja, ka es esot bērns, un ieteica pēc palīdzības vērsties citur. Netālu no poliklīnikas sameklēju zobārstniecības privātpraksi, tur man sacīja to pašu, piebilstot, ka dakterei neesot ar VOAVA noslēgts līgums par bērnu ārstēšanu. Tādu situāciju piedzīvoju arī pie trešā zobārsta, kur ieteica doties uz bērnu poliklīniku, piebilstot: viņiem tur vairāk maksā… Personāla attieksme bija ļoti nelaipna, kas man lika justies kā nosodītam un vainīgam, ka uzbāžos ar savām problēmām,» atceras Juris.Kā par nelaimi, tās dienas pēcpusdienā puisim bija jādodas uz sacensībām pārstāvēt savas skolas godu, un komandu iegāzt nevarēja. Bērnu poliklīnikā pie zobārsta kabineta gaidīja aptuveni sešu cilvēku rinda…Kā beidzās šī epopeja – lasiet ceturtdienas, 28.maija, «Zemgales Ziņās».
