Būtiski ir skolēnus un sabiedrību kopumā izglītot par mobinga un
bulijinga jeb ņirgāšanās sekām, kā arī kopumā būt noraidošiem pret to, lai šādi
gadījumi samazinātos, sestdien sarunu festivāla “Lampa” diskusijā
secināja eksperti.
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas atkarību
profilakses speciālists Nils Sakss Konstantinovs uzsvēra, ka saskarsmes ar
ņirgāšanos skolā riska grupā biežāk ir pusaudži ar tendenci uz depresiju vai
trauksmi, iespējams, konkrēts temperaments un ģenētiskā pārmantojamība.
Paaugstinātā riska grupā var nokļūt arī seksuālās minoritātes.
Viņš atzina, ka daļai apcelto var attīstīties nopietni
garīgās veselības traucējumi, taču tā var arī nenotikt un problēmas pāriet, kas
notiek visbiežāk. Būtiski vecākiem savlaicīgi pamanīt atvases atšķirīgu rīcību
vai uzvedību salīdzinājumā ar ierasto. Tā parasti ir zīme, ka kaut kas nav
kārtībā, lai pārliecinātos, ka problēma “neiziet ārpus rāmjiem” un
savlaicīgi palīdzētu atvasei.
Televīzijas personība Lelde Ceriņa, daloties ar personīgo
pieredzi, papildināja, ka bulijingu jeb ņirgāšanos var piedzīvot arī jaunietis,
kurš atšķiras kaut kādā veidā – vizuāli, sociāli vai raksturā – no vairuma
vienaudžu klasē. Palīdzēt šādā situācijā varot atbalsta punkta atrašana.
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas atkarību
profilakses speciālists atzina, ka daļai apcelto var attīstīties nopietni
garīgās veselības traucējumi, taču tā var arī nenotikt un problēmas pāriet, kas
notiekot visbiežāk. Būtiski vecākiem savlaicīgi pamanīt atvases atšķirīgu rīcību
vai uzvedību salīdzinājumā ar ierasto, lai pārliecinātos, ka problēma
“neiziet ārpus rāmjiem”, un savlaicīgi palīdzētu atvasei.
Konstantinovs piebilda, ka bērns var pilnībā atkopties no
apcelšanas skolā un nav tā, ka tā ietekmē visu cietušo dzīvi visu atlikušo
mūžu. “Reizēm ir nepieciešams atbalsts, bet traumatiskos notikumus, ar
kuriem pilna dzīve, ir iespējams pārdzīvot,” viņš sprieda, papildinot, ka
nereti tādējādi cilvēki iegūst pieredzi, kas noder dzīvē.
Gan cietējam, gan pāri nodarītājam ir lieli garīgās
veselības riski. Tāpat pazemošana ir visas sabiedrības problēmjautājums, nevis
tikai konkrētās skolas vai cilvēku. Būtiski mainīt kultūrvidi skolā un domāt,
kā atrisināt situāciju plašākā sabiedrībā, lai šādu gadījumu būtu mazāk.
Konstantinovs arī uzsvēra, ka bērniem ir nepieciešama
gan brīvība, gan robežas, kas dod drošību un izpratni, kādā ietvarā
attīstīties. Klasēs, kur būs zināma brīvība un arī robežas, mobinga sekas būs
mazāk smagas, viņš norādīja.
Sociālās kustības “#Neklusē” līdzautore
Marika Andžāne uzsvēra, ka emocionāla vai fiziska vardarbība skolēnu vidū ir
pastāvējusi vienmēr, taču par tā sekām līdz šim pie mums runāts maz. Tāpēc
sociālās kustības gaitā plānots sabiedrību izglītot par to. Radīta arī mobilā
aplikācija darbam ar vecākiem un skolēniem, lai apzinātība pieaug. Profilakse
ir pamatā, lai mobings neatkārtotos.
Viņa arī teica, ka ir skolas, kas ignorē ņirgāšanos
tajās, bet ir tādas, kas par to runā un ir gatavas iesaistīties aktivitātēs
mobinga samazināšanas nolūkā. Paies gadi, kamēr visas skolas būs gatavas par
problēmu runāt.
Pēc ekspertes teiktā, vairāk ir jārunā par mobinga vai
bulijinga radītajām negatīvajām sekām, tostarp cilvēka dzīves sabojāšanu kopumā
vai noteiktā periodā, lai pieaug apzinātība, kā ar savu rīcību ikviens var
sabojāt citam dzīvi un nodarīt pāri.
Konstantinovs piekrita, ka sabiedrības nosodījums ir
efektīvs instruments iepriekš minēto problēmu mazināšanai. Cilvēkam, kas cieš
no apcelšanas, nereti palīdz arī vides maiņa, kas var mainīt uzvedību, emocijas,
sajūtas. Taču varot notikt arī otrādi -, ja bērnam ir pašapziņas problēmas,
mainot vidi, tās var vēl vairāk saasināties.
Eksperts arī piekrita, ka klase skolā ir miniatūrs
sabiedrības modelis – vairums apcelšanā neiesaistās, vien no malas tajā noraugās,
ieturot nogaidošu pozīciju ar mērķi neradīt sev problēmas, nenokļūt apceļamo
pusē. Bieži vien neiesaistīšanās iemesls ir arī neticība, ka kaut kas
mainīsies. Tāpēc par problēmu jārunā, rezumēja Konstantinovs.
Foto: pixabay.com
