Simto dzimšanas dienu ir
piedzīvojusi Jelgavas leģenda.
Lidotājs un lidotāju skolotājs Huberts Štekels vēl
aizvien turas stalti. Tiesa, jau gadus desmit motorplaniera vadības sviru jeb
“štoku” (kā pats teica) viņa rokas vairs netur. Veselība lidaparātu vadīt
neļauj. Bet smaids ir palicis tas pats agrākais un labvēlīgais.
Taču ne tik sen – 90. gados un divtūkstošo sākumā
– vai katras brīvdienas visā pilsētā varēja dzirdēt Huberta Štekela motora
dziesmu un, vērīgāk ieskatoties debesīs apmēram puskilometra augstumā, arī pašu
divvietīgo planieri. Viņa lidojumi parasti ilga dažas minūtes, tad planieris,
pazudis aiz daudzstāvu māju jumtiem un koku galiem, nosēdās, bet pēc brīža
atkal no jauna cēlās gaisā.
Planieristu komanda no 9.c
“Ar planieriem var lidot tik augstu, cik augstu ir
gubu mākoņi. Labā laikā gaisa strāvas cēla līdz 2000–2200 metriem,” stāsta
Huberta Štekela audzēknis jelgavnieks, tagad astoņdesmitgadnieks, Vilnis
Kolkovskis. Pacelšanās un nolaišanās esot arī pats grūtākais, kas lidotājam
jāapgūst. Tādēļ viņam ir saprotams, kāpēc Huberta Štekela vadītie mācību lidojumi
bija īsi. Skolotājs viņu iedvesmoja. Atgriezies no padomju laikos obligātā
karadienesta, Vilnis turpināja mācīties par profesionālu lidotāju. Gadus
trīsdesmit viņš ir strādājis civilajā aviācijā un 1996. gadā kļuva par
nacionālās aviokompānijas “AirBaltic” šefpilotu. Ar savu pirmo skolotāju Vilnis
Kolkovskis ir saistīts kopš 1955. gada, kad četrpadsmit gadu vecumā Jelgavas 2.
vidusskolā pieteicās planieristu pulciņā. “No Huberta Štekela tā laika
audzēkņiem vismaz kādi piecpadsmit kļuva par profesionāliem lidotājiem. Par
jaunajiem, ko mācīja lidot 90. gados un vēlāk, es nezinu.”
Visu rakstu lasiet 11.februāra “Zemgales Ziņās”
Foto: Ruslans Antropovs
