Mākslas vēsturnieks, mākslinieks un vēl aizvien Rundāles pils
direktors Imants Lancmanis sarunā ar “Ziņām” atklāj savas
pārdomas par Jelgavas ainavu, dzīvi Latvijā un inteliģences
pienesumu sabiedrībā.
– Administratīvajā rajona tiesā ir saņemts Valsts kultūras
pieminekļu aizsardzības inspekcijas viedoklis sabiedrībā plaši
diskutētajā jautājumā par pašvaldības izsniegto būvatļauju
lielveikala būvei Cukura ielā 2. No dokumenta teksta secināms, ka
lielveikala būvi šajā vietā inspekcija vērtē kā neatbilstošu
lokālplānojumam un jau agrāk sniegtajām rekomendācijām.
Pamatojumā minēts arī jūsu viedoklis par šo problēmsituāciju.
Vai jums būtu vēl ko piebilst?
Ja tiesa nav uzpirkta, tai
vajadzētu ņemt vērā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības
inspekcijas viedokli.
– Līdz šim nav bijis pamata rakstīt, ka Jelgavā kāda tiesa
būtu uzpirkta.
Tas ir labi.
– Kā vērtējat Jelgavas ainavu Lielupes un Driksas krastos?
Pirms Otrā pasaules kara, iebraucot pilsētā no Rīgas puses,
skatam pavērās vecā Jelgava, kur pie Upes ielas atradās Svētās
Trīsvienības baznīca, ebreju sinagoga, Bruņniecības nams…
Vēl Upes ielā bija divi grāfu Mēdemu nami… Ar Jelgavas
ainavu ir bēdīgi. Kontrasts starp to, kāda pilsēta izskatījās
pirms un pēc kara, ir milzīgs. Atliek tikai nopūsties. No bērnības
atceros pilnīgi sirreālistisku ainu: mēs ar māti Jelgavā ejam pa
ielu, kuras labajā un kreisajā pusē nav māju. No tām atlicis
tikai slieksnis un skurstenis, slieksnis un skurstenis. Acīmredzot
tajā ielā bijusi vienstāva, divstāvu koka apbūve.
Foto: Raitis Puriņš. Visu
rakstu lasiet 28. septembra “Zemgales Ziņās”
