Kā tagad iet? Šo tik pierasto jautājumu
neparastajā ārkārtas stāvokļa laikā, līdzīgi kā “Ziņu” iepriekšējā 26. marta
numurā, uzdodam dažādiem Jelgavas un tās apkārtnes iedzīvotājiem. Atbildēs jūt
nogurumu no nenoteiktības un pandēmijas dzīves apstākļiem, tomēr saglabājas
optimisms un spēja rīkoties gan sevis un savas ģimenes, gan arī sabiedrības
labā.
Cenšamies
ieiet vajadzīgā ritmā
Māris Ozols, strādā būvniecībā, daudzbērnu ģimenes tēvs
2008. gada krīze pirmkārt smagi skāra finanšu un būvniecības
nozari, tagadējā ir skārusi transportu, viesnīcas, sabiedriskās ēdināšanas,
kultūras, sporta, izklaides, tūrisma nozari. Būvniecībā to pagaidām tik ļoti
nejūt. Mana darba ikdiena nav sevišķi mainījusies. Braucu uz biroju un
strādāju, ir iesāktie darbi, kas turpinās. Pie biroju ēkas, kur mājo daudzi
uzņēmumi, gan ir neparasti daudz brīvu autostāvvietu, jo daudzi strādā
attālināti.
Grandiozi ir mainījusies mājas ikdiena. Mums ģimenē ir seši
skolēni. Pieci jaunākie attālināto mācīšanos pagaidām vēl nevar veikt
patstāvīgi, un viņiem ir jāpalīdz. Grūtības rada arī tas, ka ir pārtrauktas
ārpusskolas nodarbības. Vecākiem jākļūst gan par skolotājiem, gan treneriem un
pulciņu vadītājiem. Tas nav viegli. Patīkami, ka mūzikas skolā turpinās
nodarbības, kas notiek attālināti. Meita noliek telefonu uz klavierēm, un
pedagoģe skatās, kā viņa spēlē.
Otrdien pirmo dienu saņēmām pašvaldības pārtikas pakas.
Bērniem skolā bija brīvpusdienas. Bērni dabūja arī izstaigāties, ejot pārtikai
pakaļ katrs uz savu skolu. Šis atbalsts ļoti svarīgs ir ģimenēm, kuru
apgādnieki atrodas piespiedu dīkstāvē. Tādas ir arī manu draugu un paziņu lokā.
Spriedze aug, bet arī šajā laikā cenšamies ieiet ārkārtas stāvoklim piemērotā
ritmā. Tas tomēr spriedzi mazina.
Labāk
mazāk iet sabiedrībā
Arnis Ozols, pensionēts arhitekts
Jau desmit gadu kopā ar kolēģiem dodamies slēpot uz Itālijas
Alpiem. Izņēmums nebija arī šis gads. Arhitektu savienības slēpotāju kluba
grupa, kurā biju arī es, izbrauca 7. martā, kad bija zināms, ka Ķīnā un arī
Itālijā ir problēmas ar “Covid-19”, taču briesmas īsti neapjautām. Likās –
slēpošana taču veselīga nodarbošanās. Vai tādēļ gan būtu jāpaliek mājās? Mūsu
izvēlētā slēpošanas bāze bija apmēram divu stundu braucienā no tagad bēdīgi
slavenās Bergamo pilsētas. 9. martā bāze vēl darbojās. Slēpošana iznāca ideāla
– jauks laiks, un viss kalns mūsu, maz slēpotāju, nebija ļoti jāuzmanās, lai ar
kādu nesaskrienies. Taču 10. marta rītā mums brokastīs paziņoja, ka kūrorts
tiek slēgts.
Visu rakstu lasiet 2.aprīļa “Zemgales Ziņās”
Foto: no arhīva
