Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) izstrādājusi trīs jaunu
pedagogu darba samaksas aprēķināšanas modeļu piedāvājumu, rosinot atteikties no
principa “nauda seko skolēnam”.
Pēdējos gados dažādu ministru vadībā jau notikuši
vairāki mēģinājumi atrast optimālo pedagogu darba samaksas aprēķināšanas
modeli, vairākkārt pārejot uz atšķirīgu pieeju, taču šogad diskusijas par to
atsāktas.
Izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece (JKP)
šodien Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) valdes
sēdē skaidroja, ka nākamā gada 1.septembrī beidzas iepriekš apstiprinātais
pedagogu darba samaksas paaugstināšanas grafiks, un ir jāstrādā pie
turpmākajiem soļiem šajā jautājumā.
IZM virsmērķis ir nodrošināt atbalstu skolēniem
kvalitatīvas izglītības iegūšanai, vienlaikus panākot lielāku atalgojumu
skolotājiem.
Pirms iespējamo atalgojuma modeļu piedāvājuma
Muižniece pievērsās “neērtiem faktiem”, kas raksturo esošo situāciju
izglītības sistēmā saistībā ar pedagogu algām un sistēmas finansēšanu kopumā.
Ministre pavēstīja, ka aptuveni katra piektā skolotāja slodze ir mazāka par 15
darba stundām nedēļā, turklāt šai problemātikai ir būtiska sasaiste ar mazajām
skolām, kas ne tikai dārgi izmaksā, bet arī neļauj pedagogam strādāt normālu
darba slodzi ļoti mazā skolēnu skaita dēļ.
Vienlaikus esošais modelis veicina pieeju “daudz
mazu skolu” daudziem skolotājiem, nemudinot uz “kritiski svarīgā
atbalsta personāla piesaisti”.
Vairākus mēnešus strādājot pie variantiem pedagogu
darba samaksas modeļa maiņai, IZM nonākusi pie secinājuma, ka būtiski ir mainīt
ne vien pieeju, bet arī naratīvu, jo “problēmu nevar atrisināt ar tādu
pašu domāšanu, kā tā radīta”, teica ministre, piebilstot, ka ir jārunā gan
par optimālu skolu tīklu un tā modelēšanu, gan atbalstu dažādām mācīšanās
vajadzībām.
Muižniece prezentēja trīs iespējamos sistēmas
finansēšanas modeļus, kas paredzētu atteikšanos no līdzšinējās “nauda seko
skolēnam” pieejas.
Pirmais modelis noteiktu pāreju uz principu
“nauda seko klasei”. Šī pieeja veidota, rēķinot finansējumu klasei
skolā. Vienlaikus Muižniece atzina, ka tas nerisinātu ilgstošās skolu tīkla
problēmas, kā arī nemotivētu pašvaldības. Finansējums tiktu aprēķināts skolai,
mazinot skolēnu skaita izmaiņu ietekmi. Šis modelis IZM ieskatā būtu izdevīgs
skolām, minimāli mainoties skolēnu skaitam. Šāda modeļa risks ir iespējamais
motivācijas trūkums efektivitātes nodrošināšanai.
Otrais modelis nozīmē principu “klase
pašvaldībā”, kas paredzētu nepieciešamību noteikt normētās klases izmēru.
IZM ieskatā šāds modelis mudinātu pašvaldības optimizēt skolu tīklu, kā arī
veicinātu atbildību par izglītības kvalitāti. Pašvaldībām būtu lielāka loma
kvalitatīvas izglītības nodrošināšanā. Pašvaldība saņemtu naudu tikai konkrētām
izmaksu grupām: mācību plāna īstenošanai, kā arī atbalsta pasākumu un
administrācijas izmaksām.
Šī pieeja paredz pašvaldībai pašai normēt reālo
skolēnu skaitu. Šī modeļa gadījumā pašvaldības mērķdotāciju sadalītu, ņemot
vērā valstī noteikto pedagoga zemāko darba algas likmi un darba slodzes
lielumu. Bērnu ar speciālām vajadzībām mācību procesa nodrošināšanai paredzēto
papildu finansējumu drīkstētu izmanto tikai šim mērķim, nodrošinot atbalsta
personālu visiem skolēniem, savukārt no aprēķinātās mērķdotācijas varētu veidot
“kvalitātes fondu“, ko papildus sadalītu skolām ar augstākiem rezultātiem
saskaņā ar valstī apstiprinātiem kritērijiem.
IZM ieskatā šī modeļa vājās puses saistītas ar to, ka
valsts finansējuma aprēķins pašvaldībai tiešā veidā saistīts ar normatīvos
noteikto zemāko darba algas likmi, līdz ar to zemākās darba algas likmes
paaugstināšana tieši saistīta ar valsts papildfinansējuma piešķiršanu. Tāpat
aprēķins saistīts ar optimālās klases lielumu, bet realitātē skolās klases ir
ļoti dažādu izglītojamo skaitu.
Savukārt trešais modelis, ko ministre raksturoja kā
“vienkārši un saprotami”, paredzētu noteikt vidējā viena izglītojamā
izmaksas, mērķdotācijas sadalījumu nododot pašvaldību pārziņā. Pašvaldībai
jāveido sava stratēģija izglītības kvalitātes nodrošināšanai un vadībai, kā arī
skolu tīkla uzturēšanai.
Trešais modelis paredzētu visu pušu ciešu sadarbību.
Viena izglītojamā izmaksa ietvertu finansējumu skolas mācību plānam, pedagogu
papildpienākumu un atbalsta pasākumu apmaksu, finansējumu skolas
administrācijai un atbalsta personālam, kā arī VSAOI. Mērķdotāciju pašvaldībai
aprēķinātu, ņemot vērā attiecīgo skolēnu skaitu pašvaldībās, mērķdotāciju
vienam skolēnam un atbilstošos koeficientus (reģionālais, programmas veida vai
mācību formas). Attiecīgi viena izglītojamā izmaksas aprēķinam izmantotu
izglītojamo skaitu un valsts finansējumu konkrētajā gadā.
Izvēloties šo modeli, turpmāk valsts finansējuma
aprēķins vairs nebūtu saistīts ar vairāku koeficientu sistēmu un zemākās algas
likmes celšanu. Tas dotu iespēju straujāk kāpināt pedagogu zemāko algas likmi
atbilstoši reālajam pedagogu darba algas likmes kāpumam.
Veicot sākotnējos aprēķinus, IZM saskaitīja, ka viens
skolēns pašvaldībā izmaksātu vidēji 150 eiro. Izglītojamo izmaksām plānots
piemērot reģionālo koeficientu – vienu pamata un trīs papildu: Rīgai, lielajām
pilsētām, kurām nav klāt novada, un novadiem, kuros izglītojamo blīvums uz
kvadrātkilometru ir līdz vienam. Koeficients vajadzīgs, jo tagad atšķirības, kā
tiek aprēķināta mērķdotācija, ir ļoti lielas.
Sadalot mērķdotāciju, pašvaldībām būtu jāņem vērā, ka
22% no kopējās mērķdotācijas būtu domātas skolu administrācijai un atbalsta
personālam, kā arī zemāko algas likmi un slodzi. Finansējuma daļu atbalsta
personālam pašvaldība varētu noteikt pati.
Muižnieces ieskatā saprātīgāk būtu izvēlēties trešo
modeli, taču pašlaik nav pieņemti nekādi lēmumi un IZM ir atvērta diskusija ar
sociālajiem un sadarbības partneriem par piemērotāko variantu.
Modeli, kuru atbalstīs Ministru kabineta, plānots
ieviest no 2022.gada 1.septembra.
Foto: no arhīva
