Neraugoties uz cienījamo vecumu, “Zemgales
Ziņu” redakcijā Māris Ainārs no Ozolniekiem ierodas ar velosipēdu, smaida, joko
un labprāt dalās ar savu pieredzi pašvaldības darbā, kas ildzis ceturtdaļu
gadsimta. Savu karjeru sācis kā izpildkomitejas priekšsēdētājs, bet beidzis kā
novada vadītājs, pieredzējis administratīvi teritoriālo reformu 2009.gadā. “Jo
vecāks kļūstu, jo vairāk domāju, cik ļoti svarīgs es biju tajos laikos,”
smaidot teic bijušais Ozolnieku novada domes priekšsēdētājs Māris Ainārs, kuram
ir kas sakāms arī par Vides un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM)
iecerēto jauno novadu reformu.
– Kā sākās jūsu karjera pašvaldībā?
1987.gadā. Vispirms biju deputāts, bet no 1989. gada –
Ozolnieku ciemata izpildkomitejas priekšsēdētājs, kad tiku ievēlēts un
nomainīju toreizējo izpildkomitejas vadītāju, kurš izvēlējās doties strādāt
būvmateriālu ražošanā uz Kalnciemu. Pirms tam ilgus gadus biju strādājis
meliorācijā Jelgavas PMK-13.
Darba gaitas meliorācijā sāku 15 gadu vecumā, un mans pirmais
pienākums bija ar lāpstu šķūrēt grāvjiem malas. Darbs meliorācijā bija smags,
un to lielākoties strādāja tie latvieši, kas bija atgriezušies no izsūtījuma Sibīrijā.
Arī mans tēvs 20 gadus dabūja, un mani uzaudzināja vecāmāte Hermīne Bruņeniece.
Sāku ar lāpstu, tad virzījos uz augšu – tiku pie smērēšanas, pēc tam “pie
kloķiem”, un 18 gadu vecumā biju ekskavatora mašīnists.
Partijas sekretārs teica, ka man vajadzētu mācīties, un es
iestājos Priekuļu tehnikuma neklātienē. Tad mani paņēma armijā un es trīs gadus
dienēju aviācijā Krasnojarskas apgabalā Krievijā. Padomju armijā kā jau padomju
armijā, bet par vīriem tur pataisīja. Priekuļus nepabeidzu, un nekāda izglītības
dokumenta man nebija, tikai septiņu klašu izglītība. Aizgāju uz vakarskolu
Jelgavā, kas toreiz atradās tur, kur tagad Valsts ģimnāzija, iestājos 11. klasē
un gada laikā ieguvu vidējo izglītību.
Tad iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas
fakultātē. Tā kā man bija nosūtījums no PMK, saņēmu lielāku stipendiju – 40
rubļus. Pēc augstskolas strādāju PMK-13. Braucām strādāt arī uz Krieviju, tāpēc
ka tad varēja iegūt tiesības iegādāties automašīnu. Mūs tur cienīja kā īstus
darba cilvēkus.
Jelgavas PMK-13 būvētās hidrotehniskās būves Latvijā ir
Gulbju ezers, Vilces dzirnavas, sākām būvēt polderi ap Jelgavu. PMK biju darbu
vadītājs, iecirkņa priekšnieks. Sākās Atmoda, un tad divi vīri – toreizējais
PMK ražošanas daļas priekšnieks un mans draugs Uldis Pudelis teica, ka man
jāiet strādāt uz izpildkomiteju, jo es Ozolniekos esot jau no bērna kājas, te
dzīvojis, strādājis, visus pazīstot. Tā es sāku ar izpildkomiteju un beidzu ar
novadu.
Visu interviju lasiet 18.jūlija “Zemgales Ziņās”
Foto: Eva Pričiņa
