Ikreiz, kad pārskatu pirmskara Jelgavas foto kolekciju
vai kad gatavoju rakstiņu “Pa gabaliņam Jelgavu lieku”, sirds nosāp – Jelgava
bija tik skaista, senās ēkas saistīja mūs ar senčiem un mūsu vēsturi. Es tā
vēlētos karstā vasaras dienā ieiet Kurzemes provinces muzeja vēsajās telpās,
aplūkot kādu izstādi vai palēkāt pa pakāpieniem Dārtas skolā, vai klusiņām
apsēsties uz sola Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcā. Bet – nav lemts. Karstā
1944. gada jūlijā nedēļā Jelgava pārvērtās gruvešu kaudzē. Lai arī tagad pilsēta
cenšas iegūt savus vaibstus un atgūt identitāti, tomēr nostalģija pēc senajām
ieliņām no tā nezūd.
Nav vairs tik svarīgi, kurš tieši ko nopostīja un
kādā secībā notikumi norisinājās, būtiski ir atcerēties un apzināt to, kas
bijis.
Mērķē uz Medema rezidenci
Pirmais padomju aviācijas uzlidojums Jelgavai
notika 24. jūlija pievakarē, taču tam vairāk bija biedējošs raksturs, cieta
vairākas ēkas Sv. Nikolaja baznīcas rajonā, un dažas bumbas, kas bija mērķētas
uz Jelgavas apgabala komisāra fon Medema rezidenci, nokrita pils parkā un
pagalmā. Uzlidojumu pilsētai no tālienes novēroja arī Hercoga Pētera ģimnāzijas
skolotājs Arturs Veisbergs, kurš vēlāk ar velosipēdu devās apraudzīt
bombardēšanā cietušo rajonu starp Pētera un Mātera ielu. “Bija sagrauti vairāki
viena un divstāvu namiņi, drupas klāja ielu; ugunsdzēsēji bija izvilkuši savas
šļūtenes no attālākām ielām, jo arī hidranti bija sapostīti. Šur tur kūpēja,
bet lielāku uguni nekur nemanīju. Par spīti pusnakts stundai, cilvēku nelaimes
vietā bija daudz. Ātrās palīdzības vai citu slimnieku transporta mašīnu
neredzēju, bet droši vien pirmajā Jelgavas bombardēšanā vajadzēja būt arī
cilvēku upuriem, jo uzbrukums nāca negaidīts, bez iepriekšēja sirēnu
brīdinājuma.”
Ar daudz vairāk upuriem izvērtās padomju aviācijas
uzlidojums Jelgavas dzelzceļa stacijas apkārtnei, kas norisinājās trīs dienas
vēlāk un radīja paniku civiliedzīvotājos, kuri steigā centās pilsētu atstāt.
Visu rakstu lasiet 29. jūlija “Zemgales Ziņās”
Foto: no arhīva
