Pāris centimetru virs tā saucamā ietves nulles līmeņa. Akmens bruģis.
Nepārdomāta kāpņu marķēšana. Pārāk slīpi pandusi, nepiemērotas margas.
Augstās letes. Laternas ietves vidū. Neskaitāmas detaļas mūsu vidē, kas
veselam ir nieks, bet cilvēkam ar īpašām vajadzībām bīstams vai pat
nepārvarams šķērslis.
Lai palīdzētu tos ieraudzīt un mudinātu
pēc iespējas ātrāk novērst, invalīdu un viņu draugu apvienība
«Apeirons», kā misija ir cilvēku ar invaliditāti integrācija sabiedrībā,
kopā ar sadarbības partneriem īstenoja projektu, sagatavojot vides
pieejamības ekspertus. Viņu vidū bija arī Latvijas Neredzīgo biedrības
Jelgavas teritoriālā rehabilitācijas dienas centra vadītāja un sociālā
rehabilitētāja Ilze Makarova-Makaronoka.
– Kā nolēmāt iesaistīties projektā, lai kļūtu par vides pieejamības ekspertu?
Sapratne,
ka vides pieejamības jautājumiem ir milzīga nozīme, nāca pakāpeniski.
Strādājot ar personām ar īpašām vajadzībām, protams, lec acīs, ka šāds
cilvēks visur netiek un nav gaidīts. Varbūt arī baidās kaut kur nokļūt,
pajautāt. Baidās būt nesaprasts vidē un sabiedrībā.
Mūsu
teritoriālais rehabilitācijas dienas centrs, kurā ietilpst arī Bauska,
Dobele un Saldus, apvieno vidēji 175–180 cilvēkus ar redzes
invaliditāti. Tādu ļoti daudz ir arī Jelgavā. Tomēr vides pieejamībā
stāsts nav tik ļoti par neredzīgajiem, bet vispār cilvēkiem ar īpašām
vajadzībām un ikvienu no mums – cilvēkiem ar kustību traucējumiem,
veciem cilvēkiem, māmiņām ar ratiņiem, velosipēdistiem, maziem bērniem.
Piemēram, lai arī uzskatu sevi par veselu, redzīgu un stipru cilvēku,
ieejot no spilgtas gaismas tumsā, neko neredzēšu. Tā ir problēma –
tumšie koridori, sīkiem burtiem veidotie uzraksti, kas turklāt novietoti
kaut kur augšā, tālumā vai tā, ka nav saprotami, kur tad īsti man
jāiet.
Jāpiebilst, ka pirms tam esmu piedalījusies vides pieejamības
monitoringos, bet eksperta statusu ieguvu projektā. Tie bija ļoti
nopietni un vērtīgi kursi, kurus pasniedza lektori gan no būvvaldēm, gan
arhitektu birojiem un jaunizveidotā celtniecības uzraudzības biroja.
– Projekta noslēgumā jums bija iespēja doties pieredzes braucienā uz Norvēģiju. Kā tur risina vides pieejamības jautājumu?
Manu
uzmanību visvairāk piesaistīja tieši viņu universālais dizains. Tas ir
tāds pieejamas vides dizains, kas nebojā kopējo ainu, bet iederas
pilsētvidē – ir pamanāms un ērti lietojams ikvienam. Pilsētai nav jābūt
kā Lieldienu olai. Tas nozīmē, ka uz visām trepēm obligāti nav jākrāso
dzeltenas līnijas vai uz ietvēm jāierīko dzeltenas pumpas vai baltas
vadlīnijas. Galvenais, lai šķēršļi būtu pamanāmi, un, nedaudz padomājot,
visu iespējams gaumīgi atrisināt. To var redzēt arī Jelgavā – šos
paraugus esmu mēģinājusi apkopot fotogrāfijās. Piemēram, pieejamā
pašvaldības ēka, kur pakāpieni, iekļaujoties universālajā dizainā, ir
dažādās krāsās. Vai vadlīnija, kas aizved līdz pludmalei, kur
vēsturiskajam bruģim blakus uzlikta gludā seguma virsma, pa kuru var
brīvi pārvietoties gan riteņbraucējs, gan gājējs, gan dāma augstos
papēžos. Vēl var minēt koši iestrādāto līniju, kas norāda virzienu
visnotaļ drūmajā Zemgales Olimpiskā centra gaitenī, kā arī bērnudārzu
«Kāpēcīši». Tur kopumā izveidota krāsaina, pieejama vide. Piemēram,
ierīkota pazeminātā lete, kas ir ērta gan mazam bērnam, gan cilvēkam
riteņkrēslā.
Foto: no arhīva. Visu rakstu
lasiet otrdienas, 17. maija, «Zemgales Ziņās»
