Politiski represēto apvienības «Staburadze» dalībnieki, skolēni, kā arī citi patriotiski noskaņoti cilvēki tradicionāli 25. martā pulcējās Svētbirzē, lai pieminētu komunistiskajās represijās cietušos. Šajā reizē tika pieminēti arī Klusās nedēļas sākumā Briselē terora aktos bojāgājušie un ievainotie cilvēki.
Piemiņas brīdi atklājot, «Staburadzes» vadītāja Valda Dzintare aicināja «staburadziešus» pierakstīt savas atmiņas. Uzstājās arī Jelgavas, Jelgavas novada pašvaldību vadītāji, kā arī Ozolnieku novada mērs Pēteris Veļeckis, kura ģimene arī bija starp 1949. gadā izsūtītajām. Viņš teica: «Šobrīd, kad pasaulei pāri gāžas lielais naida un baiļu vilnis, mēs, represētie, varbūt smalkāk un dziļāk izjūtam to, kas notiktu, ja mēs turpināsim naidot tautas, ticības un valstis. Lai tas naida vilnis nepārvēršas trešajā pasaules karā. To mēs nedrīkstam pieļaut. Lai varam dzīvot skaistā, brīvā, gandrīz pārtikušā valstī.»
Pēc piemiņas brīža sarīkojuma Svētbirzē sarunas turpinājās pie pašvaldības klātiem galdiem Ledus halles kafejnīcā. Tajās tika skarts jautājums par sabiedrības attieksmi pret politiski represētajiem pēc atgriešanās Latvijā. «Sibīrijā es biju cienījams cilvēks, taču padomju laikos daudzviet Latvijā pret mani attieksme bija noraidoša,» stāstīja Laura Zeime, kas izsūtījumā pavadīja 15 gadu. Savukārt 1949. gadā izsūtītais Dzintars Kaulakans stāstīja, ka viņam vēl joprojām nav izdevies Latvijas valsts ierēdņiem pierādīt, ka beidzamo – 1958. gadu viņa ģimene izsūtījumā nav pavadījusi brīvprātīgi, bet gan piespiedu kārtā. Šis jautājums viņam ir svarīgs saistībā ar piešķirto pensiju.
Sarīkojumu skaistināja Spīdolas ģimnāzijas kora dziesmas un Jelgavas aktrises Zaigas Zariņas izjustā runa.
Foto: Gaitis Grūtups
