Mārtiņdienas tradīcijās nozīmīgu vietu ieņem maltīte – gaiļa vai zoss cepetis. Jumiķos Vircavā zosis pirmo reizi sāka turēt tam galīgi nepiemērotā laikā – apmēram pirms desmit gadiem, kad pasaulē plosījās putnu gripa. Toreiz tas bija viens no iemesliem, kāpēc saimnieki no ieceres audzēt šos spārnaiņus tomēr atteicās. Tagad šeit atkal mīt aptuveni piecdesmit zosu. Nemaz nav tik vienkārši sarunāties ar mājas saimnieci Guntu Švalkovsku, arī zosis grib piedalīties intervijā, skaļi cenšoties mūs pārbļaut.
«Ja redz svešus cilvēkus, kļūst pavisam skaļas,» skaidro Gunta. Īpaši sajūsmināta gāgināšana atskan, kad saimniece putniem iedod kārtējo graudu devu. Novembrī putni pārsvarā tiek piebaroti, jo neko dižu ēdamu zālē pašas vairs nevar atrast. Ražas periodā zosis uzturā daudz saņēmušas ābolus, kabačus un citus dārzeņus. Visu to, ko pašu, radu un draugu saimniecībās nenotiesāja cilvēki, ar lielu prieku apēdušas zosis. Interesanti – ja zosīm uzturā dod daudz burkānu, arī to gaļa iekrāsojoties dzeltena. Pat dzirdēts jautājums – vai zosis ir galīgi vecas, ka tik dzeltena gaļa?
Katru vakaru putni tiek izlaisti no aploka izstaigāties un paknābāt zālienā, ko nu tur vēl var atrast. Tiesa gan, zosis mēdz pastrādāt arī pa nedarbam, piemēram, cenšas apgrauzt kokus apstādījumos. Lielākais drauds putniem ir lapsas, bet no tām pasargā apkārt teritorijai apjoztais žogs.
Visu rakstu lasiet otrdienas, 10. novembra, «Zemgales Ziņās». Foto: Raitis Puriņš
