Ir patiess prieks vērot, kā Zemgales apkārtnes vēsturiskās ēkas iegūst jaunus un darbīgus saimniekus. Pie tādiem tikusi arī Līves muiža, kas gadiem ilgi nīkusi Līvbērzes pagasta ceļmalā, līdz beidzot sagaidījusi kārtīgu latviešu ģimeni ar trim brašiem bērniem. Āra Ozoliņa un Lindas Lazdiņas-Ozoliņas saknes ir Jelgavas novadā, un te viņi arī plāno palikt.
– Kā jauna ģimene, kurai jau tā vajadzību
netrūkst, izlemj pirkt graustu un atjaunot to par muižu?
Linda: Apceļojot Latvijas muižas, reiz es vīram
ieminējos, ka mums arī vajadzētu ko tādu. Muižu saimnieki bija ļoti vienkārši
un atsaucīgi cilvēki, kas daudz paveikuši pašu spēkiem. Arī mēs ar vīru tādi
esam, tad kāpēc gan nepamēģināt?
Pamazām apzinājām visas muižas ap Jelgavu, arī
aizmirstās un sabrukušās, un to izrādījās diezgan daudz. Pirms diviem gadiem
sākām tās apbraukāt, un mūs ieinteresēja Līvbērze. Kad vēsturniekam Andrim
Tomašūnam par to jautājām, viņš teica, ka tas ir bezcerīgs gadījums, ka
bezcerīgāks nemaz nevar būt. Ēka ir ļoti bēdīgā stāvoklī, un tās īpašnieks īsti
nav pierādāms, jo nav sakārtoti dokumenti. Manam vīram tik to vajadzēja
dzirdēt, jo lielāks izaicinājums, jo labāk! Dokumentu kārtošanas process bija ļoti
ilgs, tas aizņēma vairāk nekā gadu. Mūsu pirmā iemaksa bija nauda, ko
nopelnījām, audzējot ķiplokus, ar to pietika, lai sāktu kārtot
dokumentus.
– Kas bija galvenais motīvs vēlmei pirkt
muižu bezgala bēdīgā stāvoklī un vēl ar nesakārtotiem dokumentiem?
Āris: Muiža – tas ir dvēseles ieguldījums, un
Līves muiža mums bija tāds kā klikšķis. Aizbraucām vienreiz, otrreiz, un, katru
reizi arvien vairāk apskatot, sapratu, ka man gribētos pacelt gaismā kaut ko
dubļos iemītu, ko citi uzskata par norakstāmu. Vienkārši sirds teica priekšā,
ka tā vajag darīt. Mums nav mērķis ar to nopelnīt, jo, muižu restaurējot, reti
kuram izdodas naudu atpelnīt. Cilvēki ir pārdevuši visu, kas viņiem ir, lai
tikai sasniegtu savu sapni. Mēs darīsim citādāk, piesardzīgi un pašu rokām.
Meklējam vecmeistarus, podniekus, kas varētu mūrēt, es esmu galdnieks un logus,
durvis taisīšu pats. Diemžēl neviens oriģinālais logs nav saglabājies, bet ir
liecības par to, kādi profili bijuši, un man nav problēmu tādu uztaisīt. Es
vēl tik šaubos, vai ņemt priedes vai ozola koku.
Tieši koka detaļas bija tās, kas man uzreiz
iepatikās. Tās gan ir vissliktākajā stāvoklī, taču ir speciālisti, ar kuru
palīdzību varam to sakārtot. Kaut arī mūsu muiža skaitās koka un mūra
apvienojums un par vienīgo baroka koka celtni Baltijā tiek uzskatīta
Ungurmuiža, tomēr es vēlos mūsējo nostādīt tai līdzās, lai būtu abas kā
māsiņas.
Visu rakstu lasiet 15.aprīļa “Zemgales Ziņās”
Foto: Placenote, Gunārs Timermanis un no muižas saimnieku personīgā albuma
