Šodien tiek svinēta Latvijas Republikas proklamēšanas
101.gadadiena.
Latvijas Republika tika proklamēta 1918.gada
18.novembrī plkst.16 Otrajā pilsētas teātrī, tagadējā Latvijas Nacionālajā
teātrī.
Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo
augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludināja, ka “Latvija,
apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme, Latgale), ir patstāvīga,
neatkarīga, demokrātiski republikāniska valsts, kuras Satversmi un attiecības
ar ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes Sapulce, sasaukta uz vispārēju,
abu dzimumu tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību
pamata”.
Šo notikumu lielā mērā sekmēja Pirmā pasaules kara
notikumi Krievijā, Vācijā, Anglijā un citās valstīs.
1918.gadā pēc Brestļitovskas līguma parakstīšanas
starp padomju Krieviju un Vāciju visu Latvijas teritoriju okupēja vācu
karaspēks. 1917.gada septembrī latviešu politisko partiju vadītāji nodibināja
kopēju organizāciju – Demokrātisko bloku. Otra politiskā organizācija bija
Latvijas Pagaidu nacionālā padome, kurā ietilpa lielākā politiskā partija –
Latvijas Zemnieku savienība (LZS). Tiek uzskatīts, ka neatkarīgās Latvijas
valsts proklamēšanas tiešais impulss bija Vācijas impērijas sabrukums, jo
1918.gada 9.novembrī Vācijā izcēlās revolūcija, un ķeizars Vilhelms II aizbēga
uz Nīderlandi, līdz ar to Vācija bija spiesta parakstīt pamiera noteikumus.
Šajā pašā dienā Anglijas ārlietu ministrs lords Artūrs
Balfūrs vēstulē Latviešu Pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas vadītājam
Zigfrīdam Annai Meierovicam rakstīja: “Viņa Majestātes valdība ir
raudzījusies ar visdziļāko līdzjūtību uz latviešu tautas centieniem un viņas
gribu atsvabināties no vācu jūga. Tā ar prieku atkal apliecina savu gatavību
dot pagaidu atzīšanu Latviešu nacionālajai padomei kā “de facto”
neatkarīgai iestādei līdz laikam, kamēr Miera konference liks pamatus brīvības
un laimes jaunam laikmetam priekš Jūsu tautas.”
Tad Latvijā sākās aktīva politiskā rosība, jo
1918.gada 17.novembra vakarā Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības
krāšanas un aizdošanas kases valdes priekšsēdētāja un vienlaikus Rīgas pilsētas
mēra Gustava Zemgaļa miteklī Rīgā, Suvorova ielā 3 (tagad Kr.Barona iela) tika
nodibināts Latvijas “priekšparlaments”, Tautas padome, kurā
apvienojās gan Demokrātiskā bloka, gan Latvijas Pagaidu nacionālajā padomē
ietilpstošās partijas.
1918.gada 18.novembrī Tautas padome Nacionālā teātra
telpās proklamēja Latvijas Republikas neatkarību.
Neraugoties uz baltvācu muižniecības atklāti negatīvo
attieksmi, divas mazākas baltvācu partijas ieguva pārstāvniecību Latvijas
Tautas padomē, un pirmajā valdībā bija viens ministrs vācietis.
Tautas padomē bija pārstāvētas visas politiskās
partijas, izņemot lieliniekus un galēji labējos. Pirmā pagaidu valdība bija
pilsoniska. Taktisku apsvērumu dēļ sociāldemokrāti izšķīrās palikt ārpus
valdības.
Par Latvijas pirmo Ministru prezidentu Tautas padome
ievēlēja Zemnieku savienības līderi Kārli Ulmani. Par ārlietu ministru kļuva
Zigfrīds Anna Meierovics. Par Tautas padomes prezidentu un līdz ar to arī par
valsts pagaidu galvu tika izraudzīts advokāts Jānis Čakste.
Toreiz jaunās valdības situācija bija ļoti sarežģīta:
tās rīcībā nebija nekāda varas aparāta. Vissvarīgākais uzdevums bija izveidot
savus bruņotos spēkus, bet Vācijas armijas vadība kavēja mobilizācijas
pasākumus un drīzāk bija gatava iznīcināt savus ieroču krājumus, nekā nodot tos
jaunajai valstij.
Jaunajai valdībai nebija gandrīz nekādu iespēju un
līdzekļu novērst sarkano strēlnieku uzbrukumu, kurā Rīga tika ieņemta 1919.gada
janvārī. Cīņa ar Pētera Stučkas padomju valdību un Bermonta vadītajiem vācu un
krievu dumpiniekiem 1919.gadā saliedēja ap jauno valdību plašas tautas masas,
un tā turpināja pastāvēt 22 gadus, lai atkal atdzimtu pēc 50 gadu ilgas
okupācijas.
Par godu Latvijas Republikas proklamēšanai šodien
jāizkar valsts karogs.
Šodien visā Latvijā notiks dažādi svinīgi pasākumi par
godu Latvijas 101.gadadienai.
Foto: no arhīva
