Kas notiek bijušajās skolās?

Ir veiksmīgi un ne tik veiksmīgi piemēri Latvijas mērogā.

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas skolu skaits ir mainījies, bijuši gadi, kad pat pieaudzis, piemēram, 90. gados daudzviet atvēra, atjaunoja sākumskolas, pamatskolas, no kurām lielai daļai nebija ilgs mūžs. Neatkarīgās Latvijas dzīves ritms un demogrāfiskās izmaiņas reģionos noveda pie daudzu skolu slēgšanas. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 1991. gadā Latvijā bija 947 vispārizglītojošās dienas skolas. Vislielākais to skaits bijis 1996.–1998. gadā – kopā 1074 skolas. Bet šo gadu laikā tas samazinājies gandrīz divkārt – 2024. gadā uzskaitītas 585 vispārizglītojošās skolas, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Reģionālie laikraksti “Dzirkstele” “Staburags”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija” kopā ar “Latvijas Avīzi” šovasar interesējās, kas notiek aizvērto skolu ēkās. Secinājums – ir veiksmīgi īstenotas ieceres, kad ēka iegūst jaunu dzīvi, un, protams, ir ne tik iedvesmojoši stāsti.

Armijas paspārnē
Ja neskaita, iespējams, kādus atsevišķus gadījumus, no valsts iestādēm vienīgais, kas izrāda interesi par bijušo skolu ēkām, ir aizsardzības resors – to izpētījusi “Latvijas Avīze”. To labi zina arī pašvaldības – ne viena vien pašvaldība klauvējusi pie Aizsardzības ministrijas durvīm, taču armijai ir sava ierobežota kapacitāte un vajadzības.

Aizsardzības ministrija savā valdījumā ir pārņēmusi trīs bijušās skolas: Rēzeknes novada Lūznavas tehnikumu, kur šobrīd atrodas Lūznavas militārā bāze, izbūvēta kazarma un ēdnīca; Dobeles novada Apguldes arodvidusskolu, kur tiek izbūvēts kājnieku bataljona atbalsta punkts; Kuldīgas novada Rudbāržu pamatskolu, kur turpinās objekta pielāgošana Aizsardzības ministrijas un tās padotības iestāžu vajadzībām un pašlaik muiža tiek izmantota Jaunsardzes centra vajadzībām. Viena ēka tiek nomāta – bijusī Stāmerienas pamatskola, kur šobrīd atrodas Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 25. kājnieku bataljona profesionālā dienesta apakšvienība – kaujas atbalsta bataljons.

“Aizsardzības ministrija pašvaldībām un valsts iestādēm 2022. gada beigās nosūtīja vēstuli, kurā lūdza izvērtēt pieejamo skolu un tehnikumu nodošanu Aizsardzības ministrijas valdījumā valsts aizsardzības dienesta vajadzībām. Tika saņemti vismaz 50 skolu un tehnikumu piedāvājumi, kurus izvērtēja Aizsardzības ministrija sadarbībā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, klātienē apsekojot vairākas skolas un tehnikumus, kas atbilda operacionālajām vajadzībām. Tika pieņemts lēmums valsts aizsardzības dienestu izvietot esošajās militārajās bāzēs, jo vairākumam ēku pielāgošanas izmaksas militārajām vajadzībām bija pārāk lielas. Ļoti daudzas ēkas vairākus gadus bija stāvējušas tukšas, tādējādi bija pasliktinājies to tehniskais stāvoklis, kas palielinātu ieguldāmo līdzekļu apjomu,” informē Aizsardzības ministrijas preses nodaļas vadītāja Anete Gnēze.

Patiešām vismaz attiecībā uz skolu ēkām armijā nebārstās ar naudu. Kad “Latvijas Avīzes” žurnālists apmeklēja Rudbāržus, viņu sagaidīja ekspluatācijas inženiere un dokumentu kārtotāja Loreta Robežniece. Bijusī muiža un skola tiek apsaimniekota minimālā režīmā, un neesot līdz galam izlemts, kas tur būs. Muižai laimējies, ka Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada janvāra beigās un februārī tur uzturējās Oskara Kalpaka bataljons, šeit 3. martā sākās pretuzbrukums lieliniekiem – pašvaldībai izdevās Aizsardzības ministrijā uzspiest uz patriotisma jūtām, nostrādāja Kalpaka vārds.

2023. gadā pieņēma lēmumu sākt Rudbāržu muižas atjaunošanu un pārbūvi par 13 miljoniem eiro. Plānoja, ka ēkā 2026. gada septembrī no Kandavas pārcelsies militāras ievirzes pulkveža Oskara Kalpaka profesionālā vidusskola, taču 2025. gada martā Aizsardzības ministrija paziņoja, ka muižas pielāgošana esot par dārgu, tāpēc meklēs citu vietu Kurzemē. Jaunsargi muižu izmanto, bet ne ikdienā.

“Ja valsts nebūtu paņēmusi, būtu bijis ļoti slikti. Tagad ēku apkurina un vismaz tā neiet bojā,” saka L. Robežniece.

Privātajiem nav viegli veidot biznesu
Bijušajās Aizkraukles novada Vīgantes, Alūksnes novada Mālupes, Bauskas novada Ozolaines, kā arī Gulbenes novadā bijušajās skolu ēkās atrodas sociālās aprūpes centri. Tie gan pārsvarā ir pašvaldību. Šajā jomā privātajiem nav viegli veidot biznesu.

Dienvidkurzemes novada Dunalkas pamatskolu slēdza 2019. gadā, bet 2022. gadā uzņēmējs Mārtiņš Jaunsleinis tur atvēra sociālās aprūpes centru “Citas mājas”.

“Sākums bija finansiāli smags. Vispirms jau kovids iegrieza. Divus gadus vajadzēja, lai savāktu optimālu iedzīvotāju skaitu. Visur Latvijā aprūpes namos trūka vietu, bet Kurzemē bija brīvas vietas, vērās vaļā aprūpes nami Liepājā, Gramzdā, Jūrkalnē,” “Latvijas Avīzei” stāsta M. Jaunsleinis, kurš iepriekš spēkus izmēģinājis koku un kažokādu biznesā, bet beidzot esot īstajā vietā, gribējies arī ne tikai naudu pelnīt, bet darīt to ar cēlu mērķi. Lai zinātu, ar ko būs jāsaskaras, pats apguvis aprūpētāja prasmes un par tādu arī kādu laiku strādājis.

Šobrīd Dunalkas centrā dzīvo 30 aprūpējamie sirmgalvji no Dienvidkurzemes, Limbažu un Rīgas pašvaldībām, ar kurām noslēgts līgums, kurus aprūpē 20 darbinieki.

“Mums nav luksuss, bet ir mājīgi, lauku vide, dārzs, svētkus un jubilejas svinam, laba virtuve. Cenšamies, lai cilvēkiem ir māju sajūta,” “Latvijas Avīzei” saka M. Jaunsleinis, par kuru draugi labsirdīgi smejoties, ka viņam labs darbs: vienā brīdī pats nejutīšot, ka darbs kļūšot par mājām… Īpašnieks nenoliedz, ka joks varot arī īstenoties dzīvē, jo diez vai gribēšot vecumdienās kļūt par nastu bērniem.

Mūzikas nams “Ozolu skola”
Ideja kļūt par bijušās skolas īpašnieku, un ja vēl tā kādreiz bijusi pils vai muiža, ir skaista, bet vai ir pietiekami daudz naudas un prasmes tikt ar īpašumu galā? Stāsti ir ļoti dažādi. Viens no tiem ir par kādreizējo Valkas novada Ozolu skolas ēku, kas atrodas pievilcīgā lauku ainavā un klusumā. To 2020. gadā izsolē iegādājies komponists Jānis Lūsēns. Ēka piedzīvojusi pamatīgas izmaiņas, tā atdzimusi jaunā veidolā, kļūstot par mūzikas namu “Ozolu skola”. Šī vieta tagad ir pārvērsta par J. Lūsēna un viņa dzīvesbiedres flautistes Evijas Mundeciemas dzīves un radošo telpu, kuru viņi piepilda ar mūziku, noskaņojumu un emocijām. Mūzikas nams ir atvērts apmeklētājiem. Tajā tiek rīkoti dažādi pasākumi un muzikālās ekskursijas.

Laikrakstam “Ziemeļlatvija” J. Lūsēns saka, ka viņš ir atradis vietu, kurā īstenojis savu sapni – dot jaunu dimensiju kādai kultūrvēsturiski nozīmīgai vietai, izveidojot tur savu dzīves un radošo telpu, kas būtu pieejama arī interesentiem.

Kopš skola slēgta, tā viņu abu uzņēmības rezultātā augšāmcēlusies jaunā, skaistā, eleganti iekārtotā un apčubinātā veidolā.

“Mums kā skolas saimniekiem vienmēr ir prieks, ka cilvēkiem ir interese par šo vietu un to, ar kādu saturu to piepildām. Ozolu skolu esmu restaurējis par saviem privātajiem līdzekļiem. Šīs ēkas atjaunošanā nav ieguldīts ne cents no nodokļu maksātāju naudas, nedz arī kāda fonda finansējuma. Darījām, kā nu varējām savu iespēju robežās, lai rezultāts priecē mūs pašus,” saka J. Lūsēns “Ziemeļlatvijai”.

Abi komponista vecāki bijuši skolotāji.

Kā cieņas apliecinājumu ēkas vēsturei jaunie saimnieki ir izveidojuši piemiņas rožu dobi – veltījumu Latvijā slēgtajām mazajām lauku skolām. Rožu dobe zied visā krāšņumā arī šajā vasarā.

Muižu šarms
Savukārt Smiltenes novadā veiksmes stāsts ir Brantu muiža, kas pēc pamatskolas slēgšanas gadiem stāvējusi tukša un pamazām būtu aizgājusi postā, ja tai nebūtu uzradušies uzņēmīgi saimnieki – Ilze Briede ar dzīvesbiedru Nauri Zuti. Viņu vadībā pēc desmit gadu pamestības 2018. gadā sāka atdzimt slēgtā Brantu pamatskola. Tiesa, tagad šeit vairs nemācās skolēni, bet gan darbojas Pirts skola un Saimnieču skola.

Viņi stāsta, ka toreizējais Smiltenes novada domes priekšsēdētājs Gints Kukainis centies pierunāt un pārliecināt, lai piedaloties īpašuma izsolē. Lai gan ilgi šaubījušies, viņi nolēmuši pamēģināt. Brantu muižas kungu māju 2017. gada nogalē pārņēmuši bēdīgā stāvoklī. Ēkai tecējis jumts, pagrabs pilns ar ūdeni. Ieguldīts milzīgs darbs un finansiālie līdzekļi, lai ēku sakārtotu tik tālu, lai apturētu bojāeju un tā kļūtu par vietu, kur celt gaismā latvietību, senās amatu prasmes, godāt savu zemi, valodu un tradīcijas romantiskā noskaņojumā, ko iznes muižas šarms un vēsturiskās liecības. Muižas apmeklētājiem piedāvā ekskursijas pa muižu, ir iespēja nobaudīt dažādus ēdienus – gan veselīgi vienkāršus, gan smalkus, muižkungu gaumē.

Ļoti labvēlīgs liktenis piemeklējis jau 2003. gadā slēgto Kaldabruņas pamatskolu Jēkabpils novadā, ko no 2007. gada nomā Sēlijas biedrība “Ūdenszīmes” Ievas Jātnieces vadībā – par to raksta “Brīvā Daugava”. Viņa ne tikai šo ēku pārvērtusi par visas Sēlijas kultūras centru, bet arī šīs nomaļās apkārtnes vārdam ļauj skanēt visā Latvijā. Tā kā biedrība aktīvi iesaistījusies arī pārrobežu sadarbības projektos, tad par Kaldabruņas skolu nu jau zinot vismaz Lietuvā un Igaunijā arī.

Dažādām citādām pašvaldības vajadzībām
Pašvaldības arī pašas domā, kā bijušās skolu ēkas izmantot kādām citām savām vajadzībām. Tā Valkas novada bijušās Kārķu skolas ēkas pirmajā stāvā darbojas pirmsskolas grupiņa un ēdnīca. Otrais un trešais stāvs ir pielāgots iedzīvotāju izmitināšanai (saistībā ar Ukrainas civiliedzīvotāju ierašanos Latvijā). Sporta zāli izmanto pagasta bērnudārza audzēkņi, pagasta sportisti. Tiek organizētas arī sportistu nometnes, jo ir piemērota infrastruktūra, ēdināšanas pakalpojums. Blakus ēkā – bijušajā internātā un pirmsskolas grupiņu telpās – ir kopienas tikšanās vieta. Bijusī ēdnīcas ēka gan netiek izmantota un ir nodota pārdošanai, raksta “Ziemeļlatvija”.

Mācības Sikšņu skolas ēkā Vidagas centrā nenotiek jau dažus gadus – kopš 2022. gada skola slēgta. Lai gan tajā neskan bērnu čalas, ēka Vidagas centrā nav palikusi tukša. Šobrīd zem Sikšņu skolas jumta atrodas bibliotēka ar Virešu pagasta novadpētniecības ekspozīciju “Mājvieta”, sociālais dienests, feldšerpunkts, pašvaldības darbinieki, tūrisma speciāliste, kura darbojas ar tūrisma uzņēmējiem, auditore.

“Alūksnes un Malienas Ziņas” raksta, ka Alūksnes novada bijusī Jaunlaicenes sākumskola pārtapusi par kultūrtelpu, mājvietu ģimenes ārsta praksei un bibliotēkai. Šī paša novada bijušās Mārkalnes pamatskolas ēkā tagad darbojas feldšerpunkts, klientu apkalpošanas centrs un bibliotēka, bet lielākā daļa telpu atvēlēta cilvēkiem krīzes situācijās – ēkā ir sociālie dzīvokļi, divas krīzes istabas un viens krīzes dzīvoklis.

Atkal pārdošanā
Alūksnes novada pašvaldībai ilgstoši nebija izdevies pārdot Annas pamatskolas ēku. Pirms diviem gadiem to iegādājās SIA “K444”, zemnieks Normunds Lipāns, kurš atklāj – sākotnējais mērķis nebija iegādāties skolu, bet tikai blakus esošo angāru. Taču pašvaldība izsolē īpašumu pārdeva tikai komplektā – skolas ēku kopā ar angāru. Skola slēgta 2009. gadā, un vairāk nekā desmit gadu ēka stāvēja tukša, neapsaimniekota, tādēļ tās tehniskais stāvoklis pakāpeniski pasliktinājās.

“Ēku iegādājāmies katastrofālā stāvoklī, un diemžēl tāds tas ir arī šobrīd, sijas jau brūk,” laikrakstam “Alūksnes un Malienas Ziņas” teicis N. Lipāns, piebilstot, ka uzņēmums šajā ēkā neko neplāno.

Angārā šobrīd darbojas ģimenes izklaides un atpūtas centrs “Bānīša brīnumzeme”, savukārt bijusī skolas ēka – kā atzīst pats uzņēmējs – turpina iet bojā: “Speciālists to apsekoja un aprēķināja nepieciešamos ieguldījumus. Tie ir ļoti ievērojami. Iegādes brīdī pašvaldība neizvirzīja nekādas prasības – nedz par ēkas izmantošanu, nedz atjaunošanu.”

Šobrīd ēka atkal ir pārdošanā – sludinājumu portālā ss.lv tās cena norādīta 10 000 eiro. Interese par īpašumu esot, taču realitāte potenciālos pircējus atgrūžot.

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā sadarbojas laikraksti “Dzirkstele” , “Staburags”, “Ziemeļlatvija”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Latvijas Avīze”. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Dzirkstele”.