–
Jūs sekojat sabiedriskajiem procesiem, savulaik LLU vadījāt Sociālo
zinātņu fakultāti, tādēļ gribētos lūgt jūsu vērtējumu par sabiedriski
politiskajā dzīvē notiekošo. Vēl jo vairāk svarīgi tas ir gaidāmo
pašvaldību vēlēšanu dēļ. Liekas satraucoši, ka kopš atmodas sabiedriskā
pacēluma vēlētāju aktivitāte gājusi uz leju vien. Centrālās vēlēšanu
komisijas mājaslapā publicētās ziņas liecina, ka Jelgavā un Ozolnieku
novadā 2013. gadā balsoja nedaudz virs 40 procentiem, Jelgavas novadā –
tikai 35 procenti balsstiesīgo. Var salīdzināt – Stokholmā vēlēšanās
piedalās virs 70 procentiem vēlētāju. Turklāt Zviedrijā pašvaldību un
parlamenta vēlēšanas notiek vienlaicīgi.
Ja
skatāmies uz vēlētāju aktivitāti citās demokrātiskās valstīs, tad 30–40
procentu vēl nav kritiskā robeža. Vēlēšanu ciklu – Saeimas vēlēšanas,
pašvaldību vēlēšanas – gan vajadzētu līdzīgi zviedriem salāgot. Kad abas
vēlēšanas arī Latvijā ir sakritušas, balsotāju aktivitāte bija
augstāka. Otrkārt, tā ir resursu ekonomija, bet galvenais ieguvums –
valstī mainītos politiskās dzīves cikls. Parasti kādu pusgadu pirms
vēlēšanām politiķi saspringst, sola reformas. Tajā pašā laikā
politiskajā dzīvē nekas liels nenotiek, jo visi baidās riskēt. Pusgadu
pēc vēlēšanām, kamēr jaunā vara atkal iešūpojas, arī nekas sevišķs
nenotiek. Latvijā politiskais cikls ar īsajiem periodiem starp Saeimas
un pašvaldību, tad atkal Saeimas vēlēšanām ir saraustīts. Ja kāda
valdība ir atvēzējusies izdarīt kaut ko lielu, tas jāveic ātri – pirms
nav sākusies nākamā priekšvēlēšanu kampaņa. No 2000. līdz 2002. gadam
strādāju valsts pārvaldē. Tolaik bija tāda Īpašo uzdevumu ministrija
valsts reformu lietās, kas tieši atbildēja par 2009. gadā pabeigto
pašvaldību teritoriālo reformu. Pats pieredzēju, kā tas ir, kad jau esam
vienojušies ar pašvaldībām par vienu vai otru kardinālāku risinājumu,
bet tad nāk vēlēšanas un – stop. Lietu risināšana uz gadu apstājas.
Foto: Raitis Puriņš. Visu interviju lasiet 16. februāra «Zemgales Ziņās»
