Martā atsāksies onkoloģijas pacientu un viņu tuvinieku
psihoemocionālā atbalsta programma “Spēka avots”, aģentūru LETA
informēja Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība “Dzīvības koks”.
Programmas būs pieejamas gan latviešu, gan krievu
valodā, un būs pieejamas visu gadu līdz pat decembra sākumam.
Šogad organizācija plāno fokusēties tieši uz tuvinieku
iesaisti dalībai psihosociālās rehabilitācijas programmā, aicinot iegūt jaunu
informāciju un arī pašiem saņemt psiholoģisko konsultāciju un atbalstu.
Kā rāda psihosociālās rehabilitācijas programmas
dalībnieku anketas, kopumā programmās ir piedalījušies 78% pacientu un tikai
22% pacientu tuvinieku. Biedrības “Dzīvības koks” vadītāja Gunita
Berķe uzskata, ka šī proporcija ir saistīta ar to, ka vēl nav kļuvis
pašsaprotami, ka pacientam blakus vienmēr ir tuvinieks. Vienlaikus arī jāņem
vērā, ka pacientam pašam bieži ir vēlme norobežoties, uzsverot, ka pats ar visu
var tikt galā, norādīja Berķe.
Biedrībā uzsver, ka slimība nes līdzi ne tikai daudz
pārdzīvojumu un emociju, bet arī ļoti daudz informācijas, kas ir jāapgūst
iespējami īsā laikā. Līdz ar to onkoloģijas gadījumā ļoti svarīga ir tuvinieku
iesaiste, jo pacients nereti ir šokā un apmulsis, tiek ietekmēta viņa
spriestspēja un bieži pacients nav spējīgs skaidri saprast ārstu teikto.
Biedrības programmu dalībnieku aptauja rāda, ka arī
tuviniekiem nav informācijas par to kā rīkoties un kā palīdzēt, kas savukārt
liek pacientam justies izolētam no ģimenes locekļu puses. Turpretim tuvinieki
nereti uzskata, ka cīņa ar slimību ir katra paša lieta un atsvešinās no
pacienta.
Biedrībā uzsver, ka visi minētie pieņēmumi ir
kļūdaini, jo vēzis, tāpat kā jebkura cita smaga hroniska slimība ir jāārstē un
tā, protams, ienes korekcijas un izmaiņas ikdienas dzīvē, kas skar ne tikai
pacientu, bet arī tuvinieku.
Programmas dalībnieku aptaujas tomēr norāda uz to
efektivitāti. Lūgti izvērtēt, vai uz sevi var attiecināt apgalvojumu
“Maniem tuviniekiem grūti mani izprast”, programmas sākumā pilnīgi
apstiprinoši atbildēja 18% dalībnieku, kamēr pēc programmas šis rādītājs sarūk
līdz 7%. Tāpat ir ar apgalvojumu “Man pašam grūti runāt ar
tuvinieku”. Pirms programmas to atzīst 17%, kamēr pēc programmas tikai 7%
domā, ka viņiem arī turpmāk būs grūtības runāt ar tuvinieku.
Psihosociālās rehabilitācijas programmas novērtējumā
arī tiek mērīta tās dalībnieku vēlme pašizolēties. Programmas sākumā sevī šādu
tendenci saskatījuši 23% dalībnieku, savukārt programmas noslēgumā vien 6%
domā, ka joprojām tas ir aktuāli. Vienlaikus arī vairāk nekā puse dalībnieku
uzskata, ka šāds apgalvojums uz viņiem neattiecas vai vairāk neattiecas kā
attiecas.
Foto: pixabay.com
