Ap 200 melioratoru sestdien pulcējās Ozolnieku Tautas namā, lai atzīmētu sava uzņēmuma «Jelgavas meliorācijas mašīnu stacija» (vēlāk PMK – 13) 60 gadu jubileju.
Melioratori dalījās atmiņās, pārrunāja kādreizējās darba gaitas, skatījās kinohroniku fragmentus par saviem jaunības gadiem. Kā teica inženieris Kārlis Ūders, pats galvenais – melioratoru gars joprojām ir dzīvs, bet lauksaimnieciskajai ražošanai un meliorācijai ir visas iespējas sekmīgi attīstīties. Kā sestdien, 23.janvārī raksta «Zemgales Ziņas», četrdesmit gados laukos strādājuši vairāk nekā tūkstotis Ozolnieku melioratoru. Lēmums laukos attīstīt meliorāciju padomju impērijā pēc Otrā pasaules kara ticis pieņemts ar saukli «Mēs dabu pārveidosim!». Patiesībā aiz šiem skaļajiem tribīnēs teiktajiem vārdiem bija slēpts pārtikas trūkums. Ar komunistisko represiju spiedienu nodibinātajos kolhozos ražas bija zemas, sāka iezīmēties urbanizācija – iedzīvotāju aizplūšana no laukiem uz pilsētām –, tādējādi aizauga, pārpurvojās mazāku platību tīrumi mežu ielokos un piekalnītēs, ko vecos laikos saimnieki spēja apstrādāt ar zirgiem. Tā nu padomju valstī iedzīvotāju nodrošināšanā bija jāiesaista lauksaimniecības mehanizācija, kam vajadzēja attiecīgi piemērot laukus.Kā atceras inženieris Gunārs Barups, kas kā jauns Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultātes absolvents ieradās Jelgavas Meliorācijas mašīnu stacijā (MMS) Ozolniekos 1955. gadā, tolaik visā Latvijā bija nolemts atgūt lauksaimnieciskajai ražošanai 1,2 miljonus hektāru pārlieku mitras, kā arī aizaugušas zemes. Par Jelgavas MMS (uzņēmumam septiņas reizes mainījies nosaukums, beidzamais bija PMK 13 jeb 13. pārvietojamā mehanizētā kolonna) atrašanās vietu Ozolnieki tikuši izvēlēti tādēļ, ka šajā vietā atrodas pamatīgs 1939. gadā būvētais pagasta nams, kas melioratoriem izrādījās piemērots kantora (un reizē arī kultūras nama) ēkai.Plašāk lasiet sestdienas, 23.janvāra «Zemgales Ziņās».
