Matemātikas skolotājas Laimas Baltiņas darba stāžs ir 37 gadi, no kuriem septiņus viņa skolo bērnus un jauniešus Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā. Kā pati smejas, viņai tikuši visgudrākie skolēni, par ko liecina augstie sasniegumi gan matemātikas olimpiādēs, gan 9. klases un vidusskolas beigšanas eksāmenos. Savukārt Laimas Baltiņas darbs novērtēts ar Latvijas Universitātes pedagogu balvu “Latvijas Gada skolotājs 2025” nominācijā “Matemātikas skolotājs”. “Zemgales Ziņas” vēlējās noskaidrot, kā skolotājai izdevies gūt tik augstu vērtējumu, un viņu aicināja uz sarunu.

– Pirms runāt par patīkamām lietām, tomēr jājautā – vai matemātikas skolotāju trūkums Latvijā tiešām ir tik liels, kā par to publiski tiek stāstīts?

Tieši tā tas arī ir. Strādā pensijas vecuma kolēģi tik ilgi, kamēr vēl spēj aiziet līdz skolai. Kad vairs nevar paiet, tad nestrādā. Man prātā ir divas kolēģes – pensionētas skolotājas. Viena vēl nāk uz darbu, bet otrai sāp kājas, viņa tā arī pateica: “Es vairs nevaru atnākt! Ja bērni nāks pie manis, es viņus vēl mācīšu.” Skolās ienāk arī jaunie matemātikas skolotāji. Viņiem tas ir izaicinājums. Mums, fizmatiem, kas esam piecus gadus studējuši, ir vieglāk orientēties matemātikā, jo zinām, kā tā attīstās tālāk, no pamatskolas uz vidusskolu, no vidusskolas uz augstskolu. Taču jaunie cenšas. Viņu darba rezultāti atkarīgi no tā, cik lielā mērā viņi gatavi sevi ieguldīt skolēnu attīstībā.

– Jūsu darbs ir novērtēts ar Latvijas Universitātes balvu “Latvijas Gada skolotājs 2025” nominācijā “Matemātikas skolotājs”. Lūdzu, pastāstiet, kā bija saņemt tik prestižu balvu?

Es jau smejos, ka laikam strādāju vislabākajā skolā un man gadījušies visgudrākie skolēni. Direktore gan neatzīst, ka tas tā ir; viņa uzskata, ka tas ir arī mans nopelns. Jau iepriekšējā mācību gadā mācību pārzine teica, ka vēlas manu kandidatūru iesniegt Latvijas Universitātē apbalvojumam “Gada skolotājs”. Es atbildēju, ka nevajag, jo, iespējams, mūsu sasniegumi tikai šogad ir tik augsti un tā varbūt ir nejaušība, ka skolēni ieguvuši pirmās vietas matemātikas olimpiādēs un konkursos. Apsolīju: ja nākamgad būs tādi paši sasniegumi, tad piekritīšu. Pie manas klases durvīm atrodas liels stends, kurā es izlieku gan to, kur mēs brauksim, gan visus skolēnu sasniegumus, arī labākos bērnu darbus. Pagāja gads, un mācību pārzine pasauca mani pie tā stenda, sakot: “Nu, redzi, mēs iesniedzām tavu kandidatūru. Tev vairs nav kur sprukt!” Cik es zinu, skolas vadība aptaujāja vecākus un bērnus. Nezinu, ko viņi aizsūtīja uz Rīgu, tik vien kā manu skolēnu prezentāciju, kāpēc viņi vēlētos, lai man tiktu šis apbalvojums. Kādreiz jau gribētos direktorei pajautāt, ko viņa uzrakstīja. (Pasmejas.)

– Balvai pakaļ braucāt uz Rīgu?

Jā, uz Latvijas Universitāti. It kā jau tas skaitās noslēpums, viņi nesaka, kuram tiks piešķirta īstā nominācija. Divas nedēļas iepriekš man no universitātes tomēr piezvanīja, sakot, ka tas ir noslēpums, taču lai es sagatavojos.

– Lai var paspēt uzšūt kleitu vai vismaz izgludināt.

Jā. Tas bija forši, jo vismaz nebija jātrīc, jādreb – būs vai nebūs. Līdz ar to bija arī iespēja uzaicināt ciemiņus – tuvākos cilvēkus. Tas bija skaisti.

– Vai jums pašai šis apbalvojums nāca kā pārsteigums?

Tie, kuri mani pazīst, teica: “Loģiski, ka tu uzvarēsi!” Iebildu, jo ir taču grāmatu autori, kursu vadītāji, citiem vārdiem, visādi pazīstami uzvārdi. Kad šo jaunumu pateicu saviem tuviniekiem un skolēniem, visi kā viens man atbildēja: “Nu bet loģiski!” Tas, ka viņi bija tik pārliecināti, bija patīkami. Visvairāk iepriecināja skolēnu – 11. un 12. klases puišu – prezentācija. Īpašs bija pēdējais slaids ar citātiem par skolotāja mīlestību. Bērni mācās vislabāk, ja viņiem patīk skolotājs un viņi domā, ka viņi patīk skolotājam.

– Vai šāds apbalvojums jums sniedz kādu papildu motivāciju strādāt tālāk?

Es to drīzāk uztveru kā skaistu notikumu. Vienu balvu es jau esmu saņēmusi pirms piecpadsmit gadiem. Tas bija apbalvojums “Ropažu novada gada skolotājs”, turklāt dāvanā no “Swedbank” saņēmu datoru. Vēl ir bijušas balvas par metodiskajiem darbiem, balva bija ceļojums uz Parīzi. Mūsu skolā esmu saņēmusi balvu “Iedvesmas kauss” par to, ka talantīgie skolēni nāk pie manis un mācās papildus. Ar to es vēlos teikt, ka man ir paveicies – man apkārt ir cilvēki, kuri mani novērtē. Līdz ar to motivācija no ārpuses īsti nav nepieciešama. Šo apbalvojumu drīzāk uztveru ar smaidu.

Balvas manā kabinetā stāv uz plaukta. Kad dažkārt skolēni runā pretī, es viņiem jokojoties saku: “Vai tu saproti, kam tu runā pretī?”

Ja pavisam nopietni, apbalvošanas diena izvērtās ļoti skaista, jo līdzi uz Rīgu bija gan mana ģimene, gan mani izcilie skolēni. Un vēl es biju tik laimīga par cilvēku, kurš mani apsveica.

– Kurš tas bija?

No visiem zinātniekiem ir viens, kura zināšanas apbrīnoju, pie kura esmu vedusi skolēnus uz lekcijām Jauno fiziķu skolā. Tas ir tenūrprofesors fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs. Viņš mani apsveica, turklāt viņa runa bija tāda, kas pacēla spārnos. Profesors pateica, ka mana metode esot mīlestība. Jā, šie vārdi palikuši prātā.

– Jūs runājat par labiem, talantīgiem skolēniem. Vai fiziku un matemātiku var iemācīt ikvienam skolēnam? Protams, mentāli veselam, taču vai var iemācīt tādam, kuram uz to nav ķēriena.

Ja viņš ir vesels, tad var, taču skolotājam pašam ir jāzina, ko tieši viņš vēlas iemācīt. Ja skatāmies uz eksāmenu rezultātiem, kas maniem audzēkņiem vienmēr ir bijuši labi, tur ir nianse. Strādājot ar “Skola 2023”, es zinu, kas tieši ir jāmāca, jo platformā uzdevumi.lv pēc programmas veidoju saturu. Es to zinu, taču varu iedomāties skolotāju, kurš nav iedziļinājies standartā un programmā un nav jautājis ekspertiem, kas tur ir domāts, līdz ar to viņš īsti arī neizprot, kas pēc jaunā standarta matemātikā ir jāmāca. Ja skolotājs māca tāpat kā pirms pieciem gadiem, audzēkņi eksāmenu nenokārtos, kaut arī viņš būtu strādājis pēc vislabākās sirdsapziņas. Programma ir tik ļoti izmainīta, ka ir labi jāzina nianses, ko vajadzēs un ko nevajadzēs. Ja mācu, izmantojot veco matemātikas grāmatu, nereti saku tā: “Skatāmies šo lapaspusi, tad pāršķiram piecas lapas pāri un skatāmies tālāk!” Turklāt skolotājam pašam ir jāveido arī darba lapas. Ja to visu dara, tad var iemācīt.

Problēma ir pašā jautājumā – kad mēs uzskatām, ka esam iemācījuši matemātiku. Šobrīd valstī ir aplams, subjektīvs kritērijs – tikai matemātikas eksāmena rezultāts. Skolotājam ir nežēlīga izvēle – mācīt to, kas tiešām matemātikā ir interesants, vai mācīt uz eksāmenu, kuru programmas tik bieži mainās.

– Jums katrai klasei, kuru mācāt, ir izveidota sava “WhatsApp” grupa. Kā jums tas ienāca prātā?

Ja ātrumā kaut ko vajag pateikt vai ielikt bildi klasē ar risinājumu, tas lieti noder. Kādreiz sarakstījāmies e-klasē, bet kurš to ikdienā apskatās? Tagad mēs e-klasē sūtām oficiālus dokumentus.

Mani skolēni zina, ka es esmu pieejama jebkurā brīdī. Ja kāds pulksten divos naktī uzrakstīs “WhatsApp” ziņu, ja vien negulēšu, es atbildēšu. Man nav problēmu, ja kāds “nepareizā” laikā kaut ko pajautā. Esmu novērojusi, ka jaunatne mūsdienās vienmēr atvainojas, ja, piemēram, deviņos vakarā kaut ko jautā, piemēram, vai jūs varat pateikt, vai tajā uzdevumā nav kļūda. Ja vien varu, uzreiz atbildu.

– Jūs esat skolotāja, kura uzdod mājasdarbus.

Uzdodu un pēc tam arī laboju, jo bez tā nebūs rezultāta. Gadu gaitā esmu secinājusi, ka tas, kāpēc mājasdarbus pilda, ir mana attieksme, cik daudz es ieguldu savā darbā. Visu, arī ieskaišu darbus, izlaboju tajā pašā vakarā. Mājasdarbi ir izlaboti uz nākamo stundu. Man nav pieļaujams, ka skolēni uzraksta darbu un man tās lapiņas kaut kur mētājas. Viss ir izlabots ar sarkanu, protams. Tad seko nākamais darbs, kur es sagaidu, ka iepriekšējo kļūdu vairs nebūs. Tāpēc ir nepieciešams “WhatsApp”, jo skolēniem, pildot darbus, rodas jautājumi. Savukārt platforma uzdevumi.lv man palīdz ar to, ka tur nav vienādu variantu – uzdevumiem ir ģenerācijas. Es uzdodu darbus, un nav tā, ka tas ir 22. uzdevums no grāmatas, kuru visi var norakstīt. Pašai tā ir bijis, ka skolā visi no manis špikoja. Tagad tas vairs nesanāk, jo izmantoju uzdevumus ar ģenerācijām. Tas nozīmē, ka katram izkrīt citi skaitļi. Ja kāds draugs kādam regulāri rēķinās priekšā, vienīgi tad, taču – cik ilgi tu otram rēķināsi? Apriebjas. Tā radinu savus skolēnus strādāt pašiem.

Arī pārbaudes darbus laboju tās pašas dienas vakarā, līdz ar to nekad nelieku divām klasēm vienā dienā kontroldarbu. Man labojot, kāda pusklase vienmēr sēž telefonā un gaida. Es laboju pa vienam uzdevumam un sūtu labākos atrisinājumus. Tas ir, izlabo pirmo uzdevumu un saprot, kurš ir vislabākais atrisinājums. Ielieku “WhatsApp”. Tad ķeros klāt otrajam uzdevumam. Un tā uz priekšu. Ja kāds sarakstījis galīgas muļķības, šo risinājumu ielieku bez vārda, bet tad skolēns pats atsaucas, ka tas ir viņa darbs. Līdz ar to atzīmes vairs nav pārsteigums, skolēni jau zina, ko var gaidīt. Un tā viņi iemācās, redzot arī manu ieinteresētību, nevis ka strādāju ar dusmām – eju pikta uz stundu, jo pēc tam visu vakaru būs jālabo darbi. Saviem skolēniem parādu, ka mani tas interesē un man to vajag.

– Sarunas noslēgumā vēlos jautāt par starpskolu pasākumu “Vai bija vērts?”.

27. februārī brauksim uz Ogri, kur šogad notiks pasākums. Taču sākums bija pirms piecpadsmit gadiem, kad sāku strādāt uzdevumi.lv. Kopā ar šī uzņēmuma vadītāju, kurš nav pedagogs, veidojām labāko skolēnu apmācības portāla versiju. Savukārt Ropažu vidusskolu, kur tolaik strādāju, izveidojām par šī projekta aprobācijas skolu. Materiāli tika aprobēti uz maniem skolēniem. Tolaik matemātikas uzdevumus gatavoju arī citām klasēm, kuras nemācīju. Tos izmēģināja citi skolotāji. Tā tas sākās, turklāt mūsu skola sāka aprobēt arī latviešu valodu un mūziku. Tad uzdevumi.lv vadītājs pieteicās braukt ciemos, un mēs sagatavojām pasākumu, kurā viņš pastāstītu par sevi. Pēc tam es izveidoju nākamo soli – tas saistīts ar projektu, kur viens no tematiem bija “Sievietes zinātnē”. Tā kā Ada Lavleisa ir pirmā sieviete programmētāja, mums radās Adas Lavleisas pasākums, kas notika ik gadu viņas dzimšanas dienā decembra sākumā, un uz to uzdevumi.lv brauca ciemos. Tas vēl bija Ropažu vidusskolā. Tā kā mums sāka palikt garlaicīgi, uzaicinājām kaimiņu skolas. Vēlāk jau mūsu skolas devīto klašu absolventi, kuri mācības turpināja Rīgas 1. vai 2. ģimnāzijā, uz šo pasākumu veda savu komandu – savus jaunos klasesbiedrus. Dažreiz konkursā vienlaikus pat bijušas sešas skolas.

– Pēdējos gados jums pat ir izdevies tam piesaistīt sponsorus.

Sponsori bija uzdevumi.lv, kas skolēniem balviņām veda krūzītes, krekliņus, pildspalvas. Es pati biju iesaistīta “Iespējamajā misijā”. Arī šie mani audzēkņi palīdz, kā arī viens bijušais audzēknis, kurš strādā “Swedbank” un sagādāja balviņas – katrai komandai konfekšu kastes. Savukārt viena no skolotājām dabūja līdzekļus no “Erasmus” projekta.

Pasākumā piedalās tik daudz skolu, cik mēs vēlamies uzaicināt. Šogad tas notiks desmito reizi, taču laikā, kad atgriezos dzīvot Jelgavā, pirmos četrus gadus neorganizēju. Jā, arī tas ir viens no veidiem, kā motivēt skolēnus mācīties un būt aktīviem.

UZZIŅA

Pieturzīmes skolotājas Laimas Baltiņas dzīvesgājumā un karjerā

• Dzimusi Dobeles novadā.
• Mācījusies Mežinieku pamatskolā un Bērzes vidusskolā.
• Studējusi Latvijas Universitātes Matemātikas un fizikas fakultātē.
• Pirmā darbavieta kā jaunajai pedagoģei – Saldus novada Blīdenes pamatskola, kur nostrādājusi piecus gadus.
• Nākamā darbavieta – Ropažu vidusskola, kur nostrādājusi 27 gadus, tad izlēmusi atgriezties Zemgalē.
• Trīs gadus nostrādājusi Jelgavas tehnikumā un tagad pedagoga darbu turpina Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā.
• Darba stāžs pedagoģijā – 37 gadi.

Materiāls tapis sadarbībā ar Latvijas Universitāti